Rīts

Un tā katru dienu. Viens un tas pats. Tu pamosties, palūkojies laukā pa logu un izspried vai diena būs laba. Tu izspried, kā tu uztversi šo dienu, kāds būs tavs noskaņojums un kā tu panesīsi visu, kas šodien notiks. Un cerība, ka šodiena būs laba izzuda jau ar mirkli, kad tu atver acis - jo ārā ir drēgns. Drūms un nepatīkams, lai gan pavasarīgā smarža nekur nepaliek, tomēr - drēgns un drūms. Šī bija diena, kad tu, cilvēks ar pozitīvi strādājošu prātu, cerēji ieraudzīt aizkarus, kuriem pār visām varītēm cauri spiežas saules spožie stari! Bet nē - tā vietā tu ieraugi aizkarus, kuri ir tik pat drūmi, ka pasaule aiz tiem!

!
Bet izbaudīsim sauli, kas slēpjās aiz mākoņiem un šodien nevēlās mūsu dienu padarīt jauku un saulainu!
Un protams, es esmu vien nesen piecēlusies. Un cerot uz jauku dienu biju vairākas reizes vērusi acis ciet un vaļā, cerot, ka saule tikai uz mirklīti paslēpusies aiz mākonīšiem. Bet nhuj! Sauli ieraudzīt nedabūju. Un līdz ar to - diena būs puslīdz laba.