Ja tev ir mērķis - ej uz to!

Nevari paiet?
Rāpo!
Nevari parāpot?
Apgulies un guli mērķa virzienā.Pēdējā laikā it kā cenšos dzīvot pēc šiem pašas uzstādītajiem noteikumiem, bet kaut kā tas tomēr man laikam neizdodas jo es jau padodos pie rāpošanas un nemaz necenšos gulēt sava mērķa virzienā. Man nav apņēmības, spēka un pacietības, lai gan alkstu sasniegt savu mērķi. Un tā jau ir, jo visiem ir mērķi, sapņi un ambīcijas, kuras sasniegt vēlas visi, bet to izdara tikai daži. Jā, tikai tie, kam ir gribas spēks, pacietība un vēlme darīt visu, lai pie mērķa nonāktu. Un man tā visa nav, lai kā arī to tik tiešām negribētos atzīt.

Kā arī man šķiet, ka esmu saķērusi pavasarim tik ļoti raksturīgo depresiju. Neko negribas. Cilvēku sabiedrība arī kaitina - labāk palikt vienatnē ar sevi un labu grāmatu, jo grāmatas ir kļuvušas par manu šī brīža kaislību un sabiedrību, tās ir mani 'cilvēki', lai cik tas nožēlojami izklausītos - mani draugi. Un tagad pie grāmatām sanāks pavadīt ļõõõti daudz laika, jo trīs nedēļas tagad nevarēšu dejot un tas jau ir sods. Par ko? Nav ne jausmas, iespējams, ka es vienkārši tur kādam augšā pašlaik nepatīku. Hā! Un tagad, kad deja man uz laiku ir liegta, tad nu sanāks ierakties grāmatās vai arī jāpārvar sava 'depreša' un jāiet runāt ar cilvēkiem. Ai, nu lai nu paliek.

Un man nāk miegs. Došos padoties miega valstībai.