Pirms gada mana dzīve bija daudz savādāka, es pati biju daudz savādāka - jaunāka, nenopietnāka, naivāka un ne tik sarežģīta. Jā, redz, ka gadās, ka sanāk mainīties viena gada ietvaros. Tajā mirklī es savu dzīvi varēju ļoti skaidri iedomāties - prieks, saule, draugi, tāds pats naivums un nekas manā dzīvē nebūtu mainījies. Ir tieši otrādies - nav ne saules, ne prieka, un no naivuma nemaz nav ne smakas.
Skats pa logu ir tāds pats, kā es jūtos iekšēji - drūms. Līst lietus, ir auksts un vējains, lai gan cauri drūmumam spiežās tikko saplaukusī zaļā krāsa, gluži kā tikko uztriepta guaša krāsa, kas liekas tik spilgta un sulīga, tā mazliet padara pasauli gaišāku un pilda to ar pavasarīgu prieku, kura man pietrūkst. Un man pietrūkst brīvības un vasaras, un visa pārējā, kas nāk ar to kopā un nav vairs aiz kalniem. Tiešām - no šodienas skaitot, tieši divas nedēļas ir palikušas!! Ah, laiks ir paskrējis tik ātri, ka pat neapzinies, ka gads tūlīt būs galā, tomēr šīs pēdējās nedēļas, pēdējās maija nedēļas velkas vienkārši nepieklājīga gliemeža gaitā. Tā vien liekas, ka viena diena ir ka piecas! Es nejokoju! Kādēļ jāvelkas pašām beigām, kad vairs nevar nociesties un sagaidīt jauno sākumu?
Dažbrīd uznāk tāda vēlme vienkārši pazust - aizbēgt uz kādu vietu, kur cilvēki mani nepazīst, kur tie nezin, ko es esmu izdarījusi, kādēļ es esmu tāda, kāda es esmu un kas bija noticis, lai es tāda kļūtu - vienkārši gribas jaunu sākumu, baltu lapu, bez pagātnes švīkājumiem un ar dzēšgumiju neizdzēstajām līnijām, kas var nodot - tikai jaunu sākumu un iespēju. Tas ir viss, ko prasu. Protams, tas būtu vieglais ceļš un bēgšana no grūtībām, kas tev seko bruņojušās ar nazīti un dakšiņu. Protams, tā būtu vieglāk, bet dzīvē nekas nekad nav viegli, ne tā?Viennozīmīgi - life suck's hard!
Un arī es neko pašlaik nesaprotu.
Ticiet man.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru