Ziemassvētki.

Nav. Vienkārši nav.

Šogad viņu nav. Šogad nav Ziemassvētku, nav sniega, nav sajūtas un man vienkārši liekas, ka ir pavasaris. Mani pat neiepriecina tas, ka rīt ir skolas ikgadējā Ziemassvētku balle, jo manās acīs, bez sniega un Ziemassvētku sajūtas nav arī balles sajūtas. Nu NAV, vienkārši NAV!
Un pats briesmīgākais ir tas, ka itin nekas nepalīdz - ne karstie dzērieni, klases Ziemassvētku tusiņš, ne karstvīns, ne piparkūkas un mandarīni, ne dāvanu iepirkšana, ne tējas un Ziemassvētku filmas, nekas! Vienkārši nav tās sajūtas, nu nav viņas! Nav galīgi nekas, kas palīdzētu radīt to jauko Ziemassvētku sajūtu, kas man tik ļoti asociējās ar bērnību. Pat visas tās cheesy filmas neko nelīdz.Bet visvairāk es gribu SNIEGU! To baltumu, kas visapkārt valda, jo tas ir tas, kas to sajūtu rada, jo tad tieši ir ziema. Īsta ziema. Ziema, kad var pikoties, aizbērt kādam sniegu aiz krekla, novelties pa kalnu un censties slēpot, slidot, pamanīties pārsalt un doties pēc tam iekšā, lai pāris stundas pavadītu uz mūrīša, ietinoties pledā un dzerot kādu karsto dzērienu. Bet nekā. Tagad nav nekā no tā visa un Ziemassvētki ir jau pēc trim dienām.

Tā kā, ja nu šito lasa Salavecītis, tad nu te būs mana vēlēšanās.
Es vēlos Ziemassvētkos redzēt daudz, daudz daudz sniega!
[Lai gan es nezinu, cik laba esmu bijusi šajā gadā].
Sniegu gaidot un meklējot Ziemassvētku sajūtu, vēlu jums visiem nosvinēt gaišus un prieka pilnus Ziemassvētkus un ceru, ka vismaz jums ir šī jaukā svētku sajūta.
[Un laimīgu Jauno Gadu!!]

IEDVESMA!

Tā ir atgriezusies! Sasodīts, tā ir atpakaļ! Tik ilgi gaidīta un gribēta, tā ir atpakaļ! HEĒĒLLL YEAAA!

Viennozīmīgi man ir garastāvoklis uz radošām lietām un šodien pieķēru sevi ar domu, ka jāsāk atkal rakstīt[ne tikai blogs, bet vis viss viiissss cits] un man jau radās neviena vien jauna ideja, kas ļoti papildina manu radošo arsenālu! Ja mana iedvesma neapsīks, es jūtu, ka pa brīvdienām man iesāksies mana radošā izpausme, kas tik ilgi ir gaidījusi, lai lauztos ārā! AAAĀ!
Lai vai kā - es eju RAKSTĪT!

Everybody seems "normal" until you get to know them.

Every true genius is bound to be naive.

Paskatoties aptuveni gadu atpakaļ sapratu, ka jūtos tieši tā pat - iemesli gan ir pilnīgi savādāki, bet jūtos es identiski! Tā vien liekas, ka es esmu piesieta pie smagās mašīnas, kas lielā ātrumā traucās pa šoseju. Man nav kontroles par to, kad un kur es došos un cik galvu reibinošs ātrums tiks sasniegts. Nekādas kontroles.

Jūtos tik savādi, ka pati vairs sevi nesaprotu. Ja godīgi, tad es sevi tā īsti sapratusi neesmu nekad! Vienmēr ir bijušas pretrunas ar kurām es esmu sastapusies, vienmēr ir bijušas šaubas un neskaidrības. Itin kā mana galva dzīvotu vēl viena persona, kura tā vien gaidīja to mirkli, lai izlauztos brīvībā un pārņemtu manu prātu. Vēl aizvien slepus pat gaidu to momentu, lai gan ļoti labi zinu, ka tas nekad nenotiks! Būtu gan jauki, ja kādreiz es vienkārši varētu nolūkoties uz savu dzīvi no malas un redzēt, kas pie velna tur iznāks. Iespējams, ka pat kaut kas labs! Lai vai kā - pati neko nesaprotu!

Ja godīgi - nekad neesmu tā īsti sapratusi.

Nothing else.

Pirms gada mana dzīve bija daudz savādāka, es pati biju daudz savādāka - jaunāka, nenopietnāka, naivāka un ne tik sarežģīta. Jā, redz, ka gadās, ka sanāk mainīties viena gada ietvaros. Tajā mirklī es savu dzīvi varēju ļoti skaidri iedomāties - prieks, saule, draugi, tāds pats naivums un nekas manā dzīvē nebūtu mainījies. Ir tieši otrādies - nav ne saules, ne prieka, un no naivuma nemaz nav ne smakas.

Skats pa logu ir tāds pats, kā es jūtos iekšēji - drūms. Līst lietus, ir auksts un vējains, lai gan cauri drūmumam spiežās tikko saplaukusī zaļā krāsa, gluži kā tikko uztriepta guaša krāsa, kas liekas tik spilgta un sulīga, tā mazliet padara pasauli gaišāku un pilda to ar pavasarīgu prieku, kura man pietrūkst. Un man pietrūkst brīvības un vasaras, un visa pārējā, kas nāk ar to kopā un nav vairs aiz kalniem. Tiešām - no šodienas skaitot, tieši divas nedēļas ir palikušas!! Ah, laiks ir paskrējis tik ātri, ka pat neapzinies, ka gads tūlīt būs galā, tomēr šīs pēdējās nedēļas, pēdējās maija nedēļas velkas vienkārši nepieklājīga gliemeža gaitā. Tā vien liekas, ka viena diena ir ka piecas! Es nejokoju! Kādēļ jāvelkas pašām beigām, kad vairs nevar nociesties un sagaidīt jauno sākumu?

Dažbrīd uznāk tāda vēlme vienkārši pazust - aizbēgt uz kādu vietu, kur cilvēki mani nepazīst, kur tie nezin, ko es esmu izdarījusi, kādēļ es esmu tāda, kāda es esmu un kas bija noticis, lai es tāda kļūtu - vienkārši gribas jaunu sākumu, baltu lapu, bez pagātnes švīkājumiem un ar dzēšgumiju neizdzēstajām līnijām, kas var nodot - tikai jaunu sākumu un iespēju. Tas ir viss, ko prasu. Protams, tas būtu vieglais ceļš un bēgšana no grūtībām, kas tev seko bruņojušās ar nazīti un dakšiņu. Protams, tā būtu vieglāk, bet dzīvē nekas nekad nav viegli, ne tā?

Viennozīmīgi - life suck's hard!
Un arī es neko pašlaik nesaprotu.
Ticiet man.

Rīts

Un tā katru dienu. Viens un tas pats. Tu pamosties, palūkojies laukā pa logu un izspried vai diena būs laba. Tu izspried, kā tu uztversi šo dienu, kāds būs tavs noskaņojums un kā tu panesīsi visu, kas šodien notiks. Un cerība, ka šodiena būs laba izzuda jau ar mirkli, kad tu atver acis - jo ārā ir drēgns. Drūms un nepatīkams, lai gan pavasarīgā smarža nekur nepaliek, tomēr - drēgns un drūms. Šī bija diena, kad tu, cilvēks ar pozitīvi strādājošu prātu, cerēji ieraudzīt aizkarus, kuriem pār visām varītēm cauri spiežas saules spožie stari! Bet nē - tā vietā tu ieraugi aizkarus, kuri ir tik pat drūmi, ka pasaule aiz tiem!

!
Bet izbaudīsim sauli, kas slēpjās aiz mākoņiem un šodien nevēlās mūsu dienu padarīt jauku un saulainu!
Un protams, es esmu vien nesen piecēlusies. Un cerot uz jauku dienu biju vairākas reizes vērusi acis ciet un vaļā, cerot, ka saule tikai uz mirklīti paslēpusies aiz mākonīšiem. Bet nhuj! Sauli ieraudzīt nedabūju. Un līdz ar to - diena būs puslīdz laba.

Ja tev ir mērķis - ej uz to!

Nevari paiet?
Rāpo!
Nevari parāpot?
Apgulies un guli mērķa virzienā.Pēdējā laikā it kā cenšos dzīvot pēc šiem pašas uzstādītajiem noteikumiem, bet kaut kā tas tomēr man laikam neizdodas jo es jau padodos pie rāpošanas un nemaz necenšos gulēt sava mērķa virzienā. Man nav apņēmības, spēka un pacietības, lai gan alkstu sasniegt savu mērķi. Un tā jau ir, jo visiem ir mērķi, sapņi un ambīcijas, kuras sasniegt vēlas visi, bet to izdara tikai daži. Jā, tikai tie, kam ir gribas spēks, pacietība un vēlme darīt visu, lai pie mērķa nonāktu. Un man tā visa nav, lai kā arī to tik tiešām negribētos atzīt.

Kā arī man šķiet, ka esmu saķērusi pavasarim tik ļoti raksturīgo depresiju. Neko negribas. Cilvēku sabiedrība arī kaitina - labāk palikt vienatnē ar sevi un labu grāmatu, jo grāmatas ir kļuvušas par manu šī brīža kaislību un sabiedrību, tās ir mani 'cilvēki', lai cik tas nožēlojami izklausītos - mani draugi. Un tagad pie grāmatām sanāks pavadīt ļõõõti daudz laika, jo trīs nedēļas tagad nevarēšu dejot un tas jau ir sods. Par ko? Nav ne jausmas, iespējams, ka es vienkārši tur kādam augšā pašlaik nepatīku. Hā! Un tagad, kad deja man uz laiku ir liegta, tad nu sanāks ierakties grāmatās vai arī jāpārvar sava 'depreša' un jāiet runāt ar cilvēkiem. Ai, nu lai nu paliek.

Un man nāk miegs. Došos padoties miega valstībai.