Mīlu

Mīlu laukā krītošo sniegu, sniegpārsliņu spēles ar ielu laternu gaismām, sniegu matos, tēju, vīraka smaržu istabiņā, lietu, kas siltā vasaras dienā sitas pret manu seju, negaisu un zibeni, pilnmēness naktis, naksnīgas pastaigas, ceļošanu, mūziku, ģitāras skaņas, notis, mūziku ar nozīmi, dziedāt, deju soļus, sajūtu, kad esi uz skatuves, mīlu klusus mirkļus, kad var neko nedarīt, gandarījumu un atzinību no cilvēkiem, sabiedrību un vientulību, grāmatas, svešas kultūras, Itāliju, romantiku un ziemu, pavasara smaržu un sen nedzirdētas skaņas, saules glāstus pret manu seju, pirmos pavasara dubļus, gumijniekus, lidot, bērnības naivumu, citronu saldējumu, smieklus par neko, nākotni, svešus stāstus, rakstīšanu, izdomu un fantāziju, mīlu želejas lācīšus, zvilnēt pie dīķa karstā vasaras pēcpusdienā ar atsvaidzinoši aukstu ūdens peldi, plikas kājas un zvaigznes, nepiepildītās vēlēšanas, meditāciju, sveces liesmu, putnu dziesmas, mieru, rudens lapu krāšņumu, sniega kupenas, nomales, pļavas, mežus, šokolādi, Ziemassvētku lampiņas, labi pavadītas naktis ar draugiem, brūnas acis, orhideju ziedus, senas pilsētas, šauras ieliņas, kafijas smaržu agros rītos, saullēktu vasaras rītos, piparkūkas, mīlu skatīties filmas līdz aizmiegu, dzelteno un zaļo krāsu, Ziemassvētku dziesmas vasaras karstumā, pārsteigumus, pūkainas lietas, margrietiņas un rozes, kamīna liesmas, jaunu grāmatu smaržu un veco izjūtu, mandarīnus, vecas fotogrāfijas, savādāku pasaules redzējumu, basģitāras dobjās skaņas, baltus papīra tauriņus, šokolādes cepumus, vasarvēja liegs pieskāriens sejai, mīlu iztrakoties un nemaz nedomāt par to, kas tik domāts par to, ka man ir jautri, šokolādes un vaniļas aromātus, latte, pusnakts stundas, pasēdēt mīlīgā kafūzī, iedzert tēju un vienkārši apdomāt savu dzīvi.
Mīlu nedzīvot realitātē.
Mīlu dzīvi pašu par sevi.
Es dzīvoju.

Matemātiska indukcija.

Jā, ir pienācis laiks, kad arī es kaut ko saprotu no matemātikas, jo pirms tam jau sāku domāt, ko es daru matemātiķu klasē, jeb es esmu stulbākā matemātiķe ever. Jā, un tas ko es saprotu ir kaut kas tāds, par ko kontroldarbs būs tikai matemātiķiem. Nice.
Tagad, kad mani ir apspīdējusi matemātiķu dievu gaisma, es stundā varu beidzot strādāt un saprast, par ko pie velna iet runa, jo iepriekš pa manu seju stiepās liela 'wtf?' izteiksme.
Āāāh, tāāds atvieglojums, ka būs iespēja uzcelt augšā savu vidējo matemātikas atzīmi, kas pašlaik karājas kaut kur star 4 un 5. ĀĀĀĀ
Kurš nu to būtu domājis.
Es - matemātiķos.
Izvēle, ko šī gada matemātikas stundās esmu dāāaudz pārdomājusi un daļēji nožēlojami. Bet tomēr. Nē. Es palieku, jo es saprotu. Un man ir sajēga. Laikam jāsāk klausīties, ko saka skolotāja, nevis jāspēlē desas. XD Tieši tādēļ arī, man liekas, ka man tās sekmes bija tā nobraukušas zem manas vidējas normas.

Lai gan matemātika man vēl aizvien šķiet kā Ķīnas ābece un neizprotu tās vajadzību pasaulē[protams, zinu, it kā, teorētiski, kādēļ tā ir vajadzīga, bet ne pilnībā. āā, bet ko nu tas man dod? Es esmu pilnībā pārliecināta, ka matemātiskās indukcijas man dzīvē nebūs vajadzīgas.

I’m not afraid to chase my dreams

And no one may ever know
The feelings inside my mind
‘Cause all of the lines I ever write
Are running out of time

Manas dzīves ideāls.Mūzika. Dziesma. Deja. Māksla. Izpausme.
Mana pasaule.
Lai arī kāda tā būtu, lai arī cik reizes tā nebūtu izmesta miskastē, saburzīta, saplēsta, atkal līmēta kopā, krāsota, griezta, apbērta ar putekļiem, pazaudēta, atkal atrasta un izvilkta no aizmirstības, tā tomēr ir mana pasaule.
Mana mūzika.
Mana dziesma.
Mana deja.
Mana māksla.
Mana izpausme.

Un atļaušos būt nepieklājīga, sakot, ka man ir pilnīgs po*ujs uz katru, kuram nepatīk mana izpausme. Lai arī ko jūs visi man teiktu - es nemainīšos, jo tas būtu tas pats, ka likt dzeltenam zīmulim pēkšņi mainīt krāsu uz pelēku.
Not gonna happen.

Tēja.

Ziema. Beidzot tā ir pienākusi un sākas mana jaunā lapa. Pilnīgs baltums, bez nekā no bezsakariem. Un ceru, ka tagad arī spēšu no jauna uzzīmēt savu dzīvi, jo viss iepriekšējais jau savā ziņā ir izdzisis - par to es tikai priecājos. Klausos mūziku, izbaudu klusumu, vienkārši izbaudu sevi, tādu, kāda es esmu, nevis ar visu apkārtējās pasaules uzmesto spiedienu, kas tevi padara savādāku. Izbaudu to, ka es vienkārši esmu. Tāda kā es esmu un nekādīgi savādāka.

Reiz man atkal sāpēja. Nezināju, ka stāsts, kas nav tavs, bet ļoti atgādina tavējo, var kaut kā sāpēt, bet tas viss uzjundīja straumi nepatīkamu atmiņu, kas sāpēja. Ļoti. Nemanot tās pielavījās un lika man iznīcināt paliekas gan no manējā gan no svešā stāsta, lai man vairāk nesāpētu. Un tad es gāju ārā - bija sniegs, bija balts. Bija atvieglojums no visa, kas pirms mirkļa mani plosīja. Bija uzsācies mans jau sen gaidītais sākums. Jauns sākums. Un es to izmantošu - pa jaunam sniegā veidošu savu dzīvi, kas tieši tagad pa jaunam arī aizsāksies.

Jūtos labi. Labāk, nekā esmu jutusies ilgā laikā. Ir sajūta, ka viss būs labi. Nejūtos vairs tik nožēlojami, jo man ir morāls atbalsts no cilvēkiem, kas man ir tik sasodīti mīļi. Un par to es viņiem visiem saku lielu paldies!

Un man ir kas tāds, kas priecē gan prātu, gan ķermeni. Kas tāds, kas aizrauj uz pāris stundām, nelaiž vaļā no enerģijas pieplūduma un neļauj domām vaļu - tu esi izolēts no visām citām domām, kas ir gluži kā liels traucēklis. Iestājas tāds kā nejūtīgums uz visu pasauli un arī savā ziņā ekstāze reizē. Neizdodas paskaidrot, bet sajūta ir vienkārši laba.
Dejošana.
Mana šī brīža kaislība un mīlestība.
Viss, kas man dzīvē ir bijis svarīgs pirms tam, tagad jau ir nonācis otrajā plānā, jo neko es nemainītu pret iespēju tā kārtīgi izdejoties.Un man garšo tēja. Lielā daudzumā. Melnā, baltā, pelēkā, krāsainā, augļu, zāļu, uzlejamā, maisiņos, krūzē. Es esmu fanātiķe. Mirkļos, kad var neko nedarīt - es dzeru tēju.

Attieksme

Spridzina. Vienkārši spridzina.
Nosodījums tikai tādēļ, ka tava attieksme pret dzīvi ir savādāka nekā citiem, tādēļ, ka tā atšķiras no pieņemtajām normām, tādēļ, ka smejies par lietām, ko cilvēki dažreiz neievēro, uzskata par pašsaprotamām un neliekas par tām ne zinis. Asaras par lietām, ko saproti tikai pats un neviens cits.
Nosodījums.
Smiekli.
Nepareizā reakcija.
Greizs acu skatiens, jo tu priecājies par kaut ko nesaprotamu.
Pasaules stereotipiskums.
Pelēkās krāsas no kuru ierastā ritma nedrīkst izlauzties, bet katrs ar savu pieeju to ir izdarījis un visi to ir pieņēmuši, jo paši kādreiz ir darījuši ko tādu, bet tādam, kas visu mūžu ir sapņojis krāsainus sapņus, pievērsties pelēkajam savas dzīves laikam ir nepieņemami, jo tas pārkāpj robežas un izjauc visu līdzsvaru.

Līdzsvars.
Pašlaik manā dzīvē tāda nav. Viss ir krasi noslīdējis uz ass negatīvo daļu [tfū, bļin, matemātika]. Bet nu ko darīt, katram jau sanāk iekrist melnā, negatīvā punktā, no kura izlīst nav nemaz tik viegli - atkal jāatrod savas dzīves prieks un laime - jāsajūt savu būtību un jāizdomā, ar kādiem plāksteriem lai to salīmē atpakaļ.

Lietus.

Lietus ir viena varena lieta. Tā tev liek izskatīties pavisam nožēlojamam, pat tad, kad centies izskatīties priecīga. Lietus padara bikses neizmērojami slapjas, liek botām žļurgstēt un samērcē kājas, matus pielipina pie sejas, noskalo kosmētiku no acīm un tu izskaties kā raudājusi piecas stundas no vietas.
Bet tu vienkārši esi slapjš.
Un tevi apšļaksta kāda īpaši 'jauka' mašīna, atliek vien sulīgi nolamāties un doties tālāk savās gaitās slapjai kā nožēlojamai žurkai. Ah, dubļi un viss pārējais. Dēēm, kādēļ nevar snigt sniegs? Pasaule balta, jauka un pūkaina, prieks pat zemē krist un peļķes sasalušas un tevi nevar apšļakstīt. Vēēh.

Un lietus attīra pasauli un laiž uz āru visu, kas tevī sakrājies un es jūtu, ka viss tas ir manī pārlieku daudz, man vajag izārdīties, izkliegties, izraudāties, saplēst pāris spilvenus. Ah, kā gribētos tā pavisam un pa īstam izārdīties un izlikt savu enerģiju.

Un jāturas pa gabalu no visiem un visām - mans garīgais garantē to, ka pat vislaimīgākajam cilvēkam labsajūtu sapis*šu. To sapratu un tagad cenšos izolēties no visa un visiem. Ne un viss. Atļaušos būt nožēlojama un tāda kā es tagad jūtos - pašā pilnībā un nopietnībā sagrauta.

Kājām gaisā.

Tik tiešām - mana dzīve ir apvērsta vienkārši kājām gaisā, jo pirms vesela mēneša tā krasi atšķīrās no tā bezsakara, ko es saucu par savu dzīvi. Ah, ja vien varētu dažas lietas mainīt un padarīt nebijušas un kaut ko izdarīt savādāk. Bet tas jau nemaz nebija manā ziņā, viss notika neatkarīgi no tā, ko gribēju es. Te tev nu bija - dzīves patiesība, jo vienmēr notiek tas, ko visvairāk negribas. UN to, kas notika - tik tiešām negribēju piedzīvot neko no tā visa. Pārdzīvojusi, sevis saturēšana kopā citu dēļ, lai tie neredz, ka viņu teiktais man tomēr sāp, slēpta sāpes izraudāšana nevienam neko neredzot un nezinot, smaidi un prieki, kad tomēr sāpēja. Ah, tik tiešām gribas visu pavērst nebijušu, jo tieši tagad saprotu, cik tobrīd biju laimīga.. un akla uz visu. Cilvēki mainās, tas tik tiešām ir fakts, tie pamet savus draugus un visu, kas viņiem ir bijis, tā vienmēr ir bijis, tas nav tikai kaut kāds mūsdienu izdomājums, tas tā ir bijis vienmēr. Ah, bet ko tur filozofēt, ko tur fantazēt - skaidrs ir viens - viss ir mainījies un līdz ar to es. Kas zina, varbūt esmu palikusi garā spēcīgāka, par vienu pārdzīvojumu mazāk no visiem gaidāmajiem, bet pašlaik jūtos tieši otrādi.Sāp.
Tagad liekas, ka sāp vairāk nekā tajā mirklī, tad tās bija trulas sāpes, neko nejutu, jo nebija jau ko just. Tagad sāpes nāk virsū, kā tumši mākoņi, kas nomāca saulainās vasaras dienas. Jā, es dzīvoju kā vasarā arī tumšajos rudens vakaros es spēju izjust vasaras saulainumu, tās siltumu un maigā vasarvēja glāstu uz sejas, to visu spēju arī oktobra novakarēs sajust. Ah, ka es sevi biju padarījusi aklu. Beidzot ieraudzīju, ka ir rudens, mana vasara ir beigusies, nekas no tās nav palicis, tikai gaistošas un pliekanas atmiņas. Acis beidzot ieraudzīja rudeni un visu zūdošo - mana vasara ir aizgājusi.

Gaidu ziemu ar tas baltumu. Gaidu to kā jaunu sākumu - jaunu lapu, ko atkārtoti var sākt pieķēpāt ar savas dzīves lielākajiem bezsakariem. No jauna ķēpāties ar līmi un papīru, no jauna kaut ko graizīt ar šķērēm, uzkaisīt pāri pāris spīgulīšus un nomālēt ar melnu krāsu - gribu atkal krāsot savu dzīvi, gribu to visu atpakaļ.

Gribu, lai iestājas nejūtīgums, lai nekas nav jāsajūt, gribu sākt visu no jauna.

Kiš miš ar ceptam nagliņām.

Un jau atkal - rīt sāksies jauna nedēļa, jauns darba cēliens un jaunas nagliņas ar ceptiem kiš-mišiem. Ja jautrība sit augstu vilni un tā arī atklāju, ka sēēēn neesmu neko sakarīgu ierakstījusi - drīzāk gan neko neesmu rakstījusi jau no vasaras beigām. Tātad - te nu būs. Jauns kiš miš ar ceptām nagliņām. Nekas vairāk.

Skan mūzika, sēžu kojās un vienkārši besos. Nē, īstenība viss ir pavisam labi, pēc ilga laika beidzot jūtos labi, jo, cik noprotu, tad attiecības ar cilvēkiem ir uzlabojušās un nav tāds besiks vairs. Smaidu un esmu uzlikusi "Viss kārtībā" kaskādi, kurai cauri nelaidīšu itin nevienu, kam neuzticos. Un iespējams pat nevienu nelaidīšu cauri. Nav citu daļa, ko es daru ar savu dzīvi, kā klusībā un atklātībā izturos pret cilvēkiem, kas notiek manā galvā, jo tā ir mana dzīve pie velna! Nekasies un nelien iekšā, jo es nemaz necenšos līst tavējā un necenšos kritizēt tavu dzīves un cilvēku uztveri. Jam.

Ērms.

Un te jau atkal nāk manas dzīves pohujisms, jo iegāžu kaut kur citur. Cenšos turēt visu sevī cik vien varu, nelaižu neko uz āru, jo nemaz nevēlos un vienmēr esmu tā darījusi. Tāda es esmu. Pieņem mani, vai arī ej vienkārši prom no manis. Tava izvēle, jo vienu piesietu pie galda kājas nemaz neturu.

Dzīves bezsakars.
aha.
Pozitivitāte. [Kā tad]

tik tiešām man piekāst.

jūtos nezināmi. pašai nav nekādas nojausmas. garastāvoklis nepārtraukti mainas. vienu mirkli ir tā, ka mīlu visu pasauli un liekas, ka nekad mūžā vairs nespētu dusmoties pat uz riebīgāko cilvēku pasaulē, bet jau nākošajā esmu gatava kliegt uz visu pasauli, jo vienkārši jūtu, ka tā vajag. vajag un viss. vsjo. un tas viss mani dzen izmisumā. tas ir vienkārši nepanesami, ka pati nesaproti, kā jūties, jo liekas, ka aptverot to vienu sajūtu, tā uzreiz izzudīs. gluži kā ziepju burbulis, kuram gribas pieskarties, gribas to sajust, gribas paturēt, bet no vieglākā pieskāriena tas saplīst. to pašu varētu arī teikt par mani. negribas aptvert savu realitāti, bet dzīvot pašas izveidotajā pasaulītē, kas liekas tik droša pret visu, kas pasaulē ir tik svārstīgs. aptverot realitāi, mazais sapņu ziepju burbulītis pārplīst un tu brutāli tiec iemesta nežēlīgajā pasaulē, kur tu nevari kontrolēt neko citu, kā vien sevi. un dažreiz tu ij pat nespēj izdarīt arī to, jo jūties pārāk bezspēcīgs.


ahh. un pēdējā laikā man tomēr ir piekāst, ko par mani domā cilvēki. tik tiešām. daru ko gribu, kad gribu un kā gribu. nekādu ierobežojumu un sienu - tikai brīvība. negaisa laikā pastaigas pa lielceļu ar plikām kājām, nemaz neskatoties, vai nāk kāda mašīna, peļķes un dubļi, pelde lietū un ar zibeni klātās debesīs, pusnegulētas naktis vērojot zvaigznes un mēnesi. smiekli, kas liekas pašsaprotami, kad sajūti lietu uz savas sejas. neizmērojams prieks, tādos brīžos piepilda mana prāta visus kaktiņus. tādu prieku es nekur citur nevaru iegūt. tas ir.. unikāls. ne tāds kā citiem. jo nespēju iedomātie, ka kāds cits spētu priecāties par tik neievērotām lietām, dažreiz pat ignorētām.

gribas vienkārši ignorēt vispārējās, sabiedrībā pieņemtās normas un uzvesties kā tādam pajoliņam, nemaz nesatraucoties par to, kurš skatās un ko saka. iztrakoties, izkliegties un vienkārši būt tai personībai, kura man ir jāapspiež, jo savādāk mani, visticamāk, iemestu ķurķī uz pāris dienām. khi khi` bet nu gadās.

ah, vienkārši gribas kliegt. uz pasauli, jo tā ir tik brīnišķīga un reizē arī riebīga. uz cilvēkiem, jo viņi ir tik neizprotami un reizē tik vienkārši. uz sevi, jo pati vairs nezinu, kas es esmu. uz zvaigznēm, to nepiepildītajām vēlēšanām, uz sapņiem, kurus pēdējā laikā sapņoju melnbaltus, uz krāsām, kas dažbrīd liekas pārāk košas, bet jau nākošajā gribas piesātināt pāris toņus košākas. uz visu visu visu. īstenībā vairs pat nezinu uz ko gribas kliegt.

un šodien nopratu, ka man nav plāna. nekam. citiem redz ir idejas, ko darīt nākotnē, viņi spēj sevi iedomāties pēc pāris gadiem, ar savu biznesu, kārtīgu darbu, mīlošu ģimeni, piedzīvojumiem un visu pārējo. bet es redz vienkārši nespēju pat iedomāties, ko varētu rīt no rīta ēst brokastīs. kur nu vēl kaut kur tālāk aizdomāties. vēēh.

reāli, es tikai vēroju pasauli sev apkārt un neko nedaru, lai būtu daļa no tās, jo pa manam, pašlaik tur vienkārši neiederos. autsaiders un viss. vot vajag celties un kaut ko darīt, bet nav jau ko! vismaz kādu vienu ideju, kādu glābšanas rinķi ar uzrakstu "tava nākotne", savādāk turos tikai pie maza salmiņa. jā.bezsakars, bezsakars, bezsakars.
šovakar tieši tā arī jūtos. kā bezsakars.

Karstuma vilnis.

Ja jūs visi zinātu, cik riebīgi ir slimot laikā, kad ārā ir +25*C? Un tas ir tikai ēnas pusē! Vēē! Jau tā ir neizturami karsts, bet nēē - vot man vajadzēja noķert kaut kādu zarazu, kas manu temperatūru ik pa laikam uzsit augstāk par normālo pieņemamo. Ahh, tās ir vienkārši izteiktas šausmas. Un vēl tā sodība, ka vismaz divas nedēļas vēl nedrīkstēšu peldēties - tur augšā kāds mani ir sācis ienīst. Tā nu es visu dienu pavadu iekšā, kur ir kaut kāds glābiņš no karstuma, lai gan mans termometrs saka, ka iekšā nemaz nav vēsāks nekā ārā. Bet nu vismaz var paglābties no saules, kuru es savādākā situācijā baudītu uz nebēdu!

Vispārīgi mana diena sastāv no gulēšanas - pie televizora, ar grāmatu rokā, vai arī vienkārši tā pat un sēdēšanu pie datora ekrāna, jo ārā es iziet nevaru - nē, nu protams, es iziet ārā varu, bet katru reizi kad tā izdaru, liekas, ka smadzenes sāk vārīties un no karstuma galva jau liekas, ka sprāgs pušu. Un tās galvassāpes! Ahh. Nevienam nekad neko tādu nenovēlu. Vakardien man bija jāizdzer kaut kāds teraflu. Nu ja godīgi, pēc skata izskatījās ka liela punķu čupa atšķaidīta ar karsto ūdeni! :D Un manam sūrstošajam kaklam tas diezin ko nepalīdzēja.ehh...
Tā vien gribas tagad vienu pēc otra rīt ledusgabaliņu, bet radz kā - mājās nav ledus! Un pat saldējuma nav. Ehh.
Un tā nu mana sabiedriskā dzīve ir pārcēlusies uz forumiem. Jā. Uzdarbojos uz nebēdu un man liekas, ka šī ir pirmā reize, kad esmu tik aktīva. Savā ziņā domāju, ka tas kompensē manu sociālās dzīves trūkumu reālajā dzīvē, jo pašlaik liekas, ka mani labākie draugi ir mani kaķi. Jēēb, tas vienkārši ir slimības rezultātā radītās halucinācijas! Ai nu kas to lai zin. Gaidu rītdienu - man vajag cilvēku sabiedrību, pat ja tas nozīmē sēdēšanu korī. Vienalga - es gribu, lai man apkārt ir daudz, daudz cilvēciņu! Grīību.

es laikam sāku jūgties! he he` [par to nemaz nebūtu jābrīnas!]

Un es izdomāju, ka varētu jums sākt prasīt jautājumus. ^_^

Tātad.

Izstāstiet man, ko jūs darat, lai izbēgtu no karstuma?

"Glee" un slimnīca

Slimnīca - briesmīga vieta.
Operācija -vēl briesmīgāka.
Reanimācija - tīrākās šausmas.

Tiešām. Es biju slimnīcā. Viegla operācija, nekas traks, ārstam taču ir viegli tā teikt, jo viņš jau tikai tevi atrgriež vaļā, kaut ko izvlk ārā un tad sašuj atkal ciet. Viņam jau nav jāiet cauri tam briesmīgajam procesam, viņam jau nesāp, viņu jau nemērdē badā divas dienas no vietas, viņam jau nav grūti piecelties no gultas un aiziet līdz toletei. Jā. Piecas šādas dienas. Jāceļas agri. Kaut kur ap septiņiem ienāca māsiņa ar termometru[da ta tā pat aizmigu], pēc tam atkal aizmigu, tad bija brokastis[slimnīcas putriņas ir vienkārši užas! vēē.] un es atkal aizmigu. Pārējā diena itkā ir jāpavada gultā ar mazām pastaigām[vismaz līdz toletei] un da ta tālāk dari ko gribi. Sēdēju, marinēju smadzenes, bet mani izglāba "Glee". Nezinu, ko darītu bez šī seriāla. Un es iemīlējos. Jā, es atkal iemīlējos. Gan seriālā, gan vienā no tieliem, kurš ir gejs. O.O Bet nu kamōōn, viņš ir tik feins un viņa stāsts ir visemocinoālākais visā seriālā. Tiešām, kamōōn, nu kur kādam var iet šitik grūti visā viņa dzīvē. Cenšoties piepildīt savu fairy-tale sapni, viņš visu noved tik tālu, ka jau pašam riebjas. bet nu jā.

"Glee" mani izglāba no garlaicības. Un es pa jaunam iemīlējos mūzikā.

I'm BACK!

Jā mīlīši - jūs to sagaidījāt! ^_^ esmu atpakaļ!

Well, ilgs laiciņš ir pagājis, bet beidzot, beidzot es esmu brīva. jā. tieši tā - eksāmeni nolikti un vasara sākusies! tik ilgi gaidītā brīvība ir pienākusi! nekādu skolotāju, nekādu grāmatu, nekādas sēdēšanas skolā, kad ārā ir tik jauks laiks, nost ar sporta stundām un kaitinošo ķīmiju, vairs nekādas attaisnojumu domāšanas, mācīšanās pa naktīm, norakstīšanas un špikošanas. vairs nekā no tā visa! ... welll vismaz uz kādiem trim mēnešiem! ^_^


es mīīlu ūdeni. gribu peldēt un peldēt un peldēt.
vakar biju ar saviem meičukiem pie ezera un man mast hevs bija nopeldēties ezerā. saskarē ar aukstu ūdeni es māku izdvest vēl nekad nedzirdētas skaņas. Ņiņim acis gan bija lielas un Kika vienkārši rēca, bet ko lai dara, ja savādāk nevar nemaz tikt ūdenī? Tad lai iet, kā Ņiņī teica, saundtreks. XD jāām, pieradu, bija jauki, biju i ta nāra, ij vēl tur sazin kāds zemūdens monsters. Viss bija labi, negribēju kāpt ārā, līdz man piespiedu kārtā tas bija jādara, jo savādāk būtu soļojusi mājās peldkostīmā. Ņiņis savāca manas drēbes. he he` (devil) bet nu jā.
pēcāk devāmies uz futbola laukumu žāvēties. cik nu tur viņas, bet es jau tur žāvējos. XD pēcāk dejojām tangōō un vienkārši ākstijāmies. Kika sabildēja feinas bildes un trijatā no sirds izrunājāmies.

šodien bija mokas. matemātikas eksāmens ir viena briesmīga padarīšana. mocijos, grauzu šokolādi, gandrīz salauzu lineālu, kuru vēlāk mistiski pakāsu un savās domās lamāju visus matemātikas dievus, nelaimīgā truša laimīgo ķepu un pagānu dievus, ka šamējie no manis novērsušies tieši šajā eksāmenā. bet no labās puses - man ir deviņi vēsturē. DEVIŅI! man - vēstures kaplim, āmuram un cirvim. nē, nu tiešām, kaut kas tur visticamāk ir sajaukts. bet nu jā. tagad jau baidos vairs par matemātiku, kur es visticamāk izkritīšu! XD jēj, tik feini! :D

un vispārīgi dzīve iet uz augšu un ne par ko nav jāsatraucas! ^^

lai jums visiem jauka šī vasara!

All Star

viennozīmīgi all star!
jūtos tik feini.
saule spīd un mans noskaņojums ir vienkārši debesīs! es jūtu vasaras tuvošanos, kaut arī manā prātā ir tikai aprīlis. nezinu - laiks paskrēja pārāk ātri un es to vienkārši neuztveru un manas smadzenes nefiltrē tik ātri. bet nu jā - drīz jau būs mēneša vidus. vienkārši fantastiski! bet nu ar vasaru tuvojas arī eksāmeni un tad jau būs arī izlaidums un mēs kā klase šķirsimies un tas būs tāds dēēm, jo tiešām, man viņi visi ir mīļi[sort-of]. bet nu ko darīt. un jau atkal melanholija, bet nu tas tā tikai virspusēji.

bet nu tiešām jūtos kā vasarā.
skolā karinājāmies laukā pa trešā stāva logu un baudijām, kā seju silda saule, kā to maigi appūš vieglais vējš un tieši viena lieta man atgādināja par vasaru kā tādu - tikko svaigi plautas zāles smarža[tur viens večuks braukāja ar zāles pļāvēju] un man bija tāds dēēēm. man būs jāpļauj zāle. XD
un vēl bija viens jauks kontroldarbs ķīmijā, kur man palīdzēja un izglāba mans brāļusk! ^_^ tiešām - nopirkšu viņam šokolādi!
muzikas skolā bija puslīdz jauki un viennozīmīgi jautri. skolotāja mūs izklaidēja ar stāstiem par pirmklasnieku jociņiem! tiešām nespēju iedomāties, ka pati agrāk biju tāda, ka par mani vecāki skolēni kopā ar skolotāju smējās. laikam jau biju ar tāda eemm.. dīvaina! XD bet nu ar mani jau ar bērnībā bija baigie pigori, ka pilnīgi jāsmejas vēderu turot!

mājās braucu un baigi domāju. vot kaut ko gribējās, bija kaut kas jādara un es beidzot izdomāju. un gāju skriet. un viss. skrēju. un pat biju izvilkusi savus zilos vasaras šortus un uztūciju vēl tēkreklu un, gluži kā vasarā dzīvodama, skrēju pa grantēto ceļu, kurš ved tā bišk gar manām mājām. bij jautri un tiešām. man patīk skriet, lai gan sportā tās ir mokas. nesaprotu. laikam jau pie vainas tas, ka skolotājs liek atzīmi. man būs fōbija no atzīmēm sportā, jo savādāk es sportoju labi[kā tad], lai gan ar kaut kādu tur bumbu sportu esmu ar lielu JŪS! nu ko var gaidīt no tādas, kura pirmā izkrīt spēlējot mīnusiņus pie brāļuka dačā. bet nu jāņem vērā arī tāds faktors, ka visi bija zēni un laikam jau labi spēlēja basketbolu, jo vienkārši viņi tur izpildīja nezin kādus tur brīnumus. feini. bet man patika. XD

un es jūtos labi. to laikam saku jau nezin kuro tur reizi, bet tā arī ir.
jūtos sasodīti labi! ^_^

tātad, jau atkal jūs ir izklaidējis bezsmadzeņu ērma savervelējums.

vupīī! ^.^

šodiena bija.. nāāis. [hehe`]
man patika. neko vairāk.

biolōģijā neko nedabūju gatavu un tā prezentācija bija vienkārši feil. jāām. nekas labs man nesanāks. un zinot to, cik maz laika vairs ir palicis, lai kaut ko labotu un zinot manas ķīmijas sekmes, tad nu piedod, atvaino - ir zināms, ka es tās sasodītās atzīmes nedabūšu virs 6. bet nu jā - piekāst. XD un skolā man bija jautri. tik daudz feilu un jautrības ar Kiku, ka vienkārši savākties nevaru.

jāām. skolotāja muzicenē grib mani nogalināt un es gribu nogalināt muziceni! XD bet nu jā - neko nemācēju un liekas, ka arī nemācēšu, jo vienkārši laika nav.
eksāmenieksāmenieksāmeni.
bet nu ko tur. lai tač ir.
vismaz prieciņš bija, ka varēju ar Bību izsmieties. XD un iespējams viņa nākošgad nāks ar mani mācīties vienā klasē un tas būs... jāām. ;DD viņa sēdēs ar mani matemātikā un bojāšot man dzīvi - kā tad! XD viņa jau būs tā, kura pēc pirmajām piecām minūtēm nojūgsies, jo ar mani nav iespējams uzturēties vienā telpā, ja man ir aizgājis ciet. ;DD
bet nu tas tā.
muzikas skolā jau atkal tika izmantoti termini, par kuru eksistenci man nav ne jausmas. XD kas pie velna ir neoklasicisms? vai vēl ļaunāk - kaut kāds monstrs vārdā... ak jel, es pat viņus neatceros. bet bija kaut kas, kas izklausījās baigi pēc kāda tur daholisma. da es tač nezinu. XD
viennozīmīgi murgs! XD

un mans gribēt, lai vasara nākt ātrāks. XD

ou hell yea!

labdien.
gara diena. un tā pat vēl nav galā. bet jau ir gara.

piecēlos piecos no rīta. šausmas. aizmigt vairs normāli nevarēju, bet ja tomēr aizmigu, tad tūliņ jau pamodos. viennozīmīgi mokas. dīvaini sapņi, kurus tiešām neatšķīru no realitātes un par daudzām lietām man bija vēl no rīta jāpārliecinās. piemēram telefona īsziņas. jā, es sapņoju, ka man tiek sūtītas visdažādākās īsziņas no visdažādākajiem cilvēkiem. bet tomēr nē - kurš gan man no pieciem rītā sāktu drukāt īsziņas? nē, bet tomēr mož uzrodas kāds, kurš... ai nē. ;DD
bet nu jā. mocijos gaidot normālu laiku, kad piecelties un nu jā - kaut kā līdz pat kādiem astoņiem nomocijos. atvēru jumta logu un klausījos kā līst lietus. bezsakarā. un tad vēl vienu stundu es vienkārši prieka pēc pavāļājos pa gultu. jāām. jutos vienkārši aizpampusi un miegaina un vēl tā kā vilka uz pohām, kaut arī es varu apzvērēt - neesmu dzērusi, bet tieši tā arī jutos un laikam arī izskatījos. bet nu jā. sakopos un aidā.

pilnīgi neko neesmu darījusi un pēc vakardienas jaukā laika tiešām neko negribējās darīt. bet tomēr - kaut kā izmazgāju dažas istabas un ta tur savācu visādus papīrīšus pa savu istabu un atklāju, ka esmu ēdusi baigi daudz končas! ;DD bet nu ko tur - man garšo! ;DD

un tagad esmu pieķērusies klāt biolōģijai un mācos to sasodīto acs uzbūvi. un viss kaut kādā dīvainā veidā ir saistīts ar -ene. radzene, tīklene, dzīslene, starene, varavīksnene un vēl tur daudz. tiešām nevarēja izdomāt kaut ko amm.. kreatīvāku? ja jau tie visi zinātņu doktori māk izdomāt kaut kādus ūbervērdus kā piemēram hemoglobīns [neprasiet, kas tas tāds, jo man nav ne jausmas - biolōģijā esmu āmurs!] nu tad es nezinu. mož viņiem vienkārši aptrūkās iedvesmas. ;DD bet tomēr varbūt visiem citiem viņiem aptrūkās darba spēju un viņi vienkārši kaut kādā veidā lika tur burtus kopā un klausījās, cik labi un sakarīgi skan. bet nu kas to lai visu zin. nesaprotu.

bet nu jā.

un šitā bilde man tiešām patīk. cik daudzas lietas mēs tomēr neredzam. sasodīts. tikai uz vienu dienu man gribētos, lai varētu saskatīt visus tos sīkumus, kas mūsu acīm nav ļauti. tiešām gribas.

tādat - šodienai mož pietiks un gaidot labākus un siltākus, un saulainākus laikapstākļus saku jums
čau!

nu jā - laikam jau čau.

un tad tā laikam jau katru reizi - čau, vai kaut kā savādāk. bet ko tur darīt? tātad - čau.
bet tomēr vai nav vienalga?

nu jā - blogu sāku rakstīt tikai tādēļ, ka man ir garlaicīgi, bet ko tu zini, mož kaut kas tomēr sanāks. lai gan par to es šaubos. manas smadzenes liekas ir sarežģītākas, nekā citiem, jo vienkārši bieži vien nespēju pat pateikt ko domāju, jeb dažbrīd vispār nedomāju. gadās. a mož tur tajās smadzeņu krokās uzrodas kaut kas sakarīgs, ko jūs un iespējams, ka es pati tomēr arī sapratīsiet. bet nu piekāst - mans blogs, vienagla, vai ka nesaprotat manu pasauli.

tā iespējams ir kā Alisei no Brīnumzemes, bet es nedomāju, ka manējā būtu tādas opcijas kā sevis palielināšana vai samazināšana. un man vēl nav tā kaķa [nu jūs tač viņu zināt - tas, tas.. ai nu es nezinu, kā viņu tur sauca], kurš izzuda. nē, man nav nekā pret kaķiem, tikai liekas bik krīpī, ka parādās tāds mega zobu smaids, kāds parasti ir tiem aktieriem, kuri to vien dara, kā vazājas pa sarkano paklāju, un tikai tad pats kaķis. bet nu jā.

~vispār, kāds grib tēju?~

vispār jā. bezsakars bez nozīmes. tā. jā.
man piekāst!
zinu, zinu - beztolkā, bet man patīk! ^.^