Tik tiešām - mana dzīve ir apvērsta vienkārši kājām gaisā, jo pirms vesela mēneša tā krasi atšķīrās no tā bezsakara, ko es saucu par savu dzīvi. Ah, ja vien varētu dažas lietas mainīt un padarīt nebijušas un kaut ko izdarīt savādāk. Bet tas jau nemaz nebija manā ziņā, viss notika neatkarīgi no tā, ko gribēju es. Te tev nu bija - dzīves patiesība, jo vienmēr notiek tas, ko visvairāk negribas. UN to, kas notika - tik tiešām negribēju piedzīvot neko no tā visa. Pārdzīvojusi, sevis saturēšana kopā citu dēļ, lai tie neredz, ka viņu teiktais man tomēr sāp, slēpta sāpes izraudāšana nevienam neko neredzot un nezinot, smaidi un prieki, kad tomēr sāpēja. Ah, tik tiešām gribas visu pavērst nebijušu, jo tieši tagad saprotu, cik tobrīd biju laimīga.. un akla uz visu. Cilvēki mainās, tas tik tiešām ir fakts, tie pamet savus draugus un visu, kas viņiem ir bijis, tā vienmēr ir bijis, tas nav tikai kaut kāds mūsdienu izdomājums, tas tā ir bijis vienmēr. Ah, bet ko tur filozofēt, ko tur fantazēt - skaidrs ir viens - viss ir mainījies un līdz ar to es. Kas zina, varbūt esmu palikusi garā spēcīgāka, par vienu pārdzīvojumu mazāk no visiem gaidāmajiem, bet pašlaik jūtos tieši otrādi.
Sāp.
Tagad liekas, ka sāp vairāk nekā tajā mirklī, tad tās bija trulas sāpes, neko nejutu, jo nebija jau ko just. Tagad sāpes nāk virsū, kā tumši mākoņi, kas nomāca saulainās vasaras dienas. Jā, es dzīvoju kā vasarā arī tumšajos rudens vakaros es spēju izjust vasaras saulainumu, tās siltumu un maigā vasarvēja glāstu uz sejas, to visu spēju arī oktobra novakarēs sajust. Ah, ka es sevi biju padarījusi aklu. Beidzot ieraudzīju, ka ir rudens, mana vasara ir beigusies, nekas no tās nav palicis, tikai gaistošas un pliekanas atmiņas. Acis beidzot ieraudzīja rudeni un visu zūdošo - mana vasara ir aizgājusi.
Gaidu ziemu ar tas baltumu. Gaidu to kā jaunu sākumu - jaunu lapu, ko atkārtoti var sākt pieķēpāt ar savas dzīves lielākajiem bezsakariem. No jauna ķēpāties ar līmi un papīru, no jauna kaut ko graizīt ar šķērēm, uzkaisīt pāri pāris spīgulīšus un nomālēt ar melnu krāsu - gribu atkal krāsot savu dzīvi, gribu to visu atpakaļ.
Gribu, lai iestājas nejūtīgums, lai nekas nav jāsajūt, gribu sākt visu no jauna.
Sāp.Tagad liekas, ka sāp vairāk nekā tajā mirklī, tad tās bija trulas sāpes, neko nejutu, jo nebija jau ko just. Tagad sāpes nāk virsū, kā tumši mākoņi, kas nomāca saulainās vasaras dienas. Jā, es dzīvoju kā vasarā arī tumšajos rudens vakaros es spēju izjust vasaras saulainumu, tās siltumu un maigā vasarvēja glāstu uz sejas, to visu spēju arī oktobra novakarēs sajust. Ah, ka es sevi biju padarījusi aklu. Beidzot ieraudzīju, ka ir rudens, mana vasara ir beigusies, nekas no tās nav palicis, tikai gaistošas un pliekanas atmiņas. Acis beidzot ieraudzīja rudeni un visu zūdošo - mana vasara ir aizgājusi.
Gaidu ziemu ar tas baltumu. Gaidu to kā jaunu sākumu - jaunu lapu, ko atkārtoti var sākt pieķēpāt ar savas dzīves lielākajiem bezsakariem. No jauna ķēpāties ar līmi un papīru, no jauna kaut ko graizīt ar šķērēm, uzkaisīt pāri pāris spīgulīšus un nomālēt ar melnu krāsu - gribu atkal krāsot savu dzīvi, gribu to visu atpakaļ.
Gribu, lai iestājas nejūtīgums, lai nekas nav jāsajūt, gribu sākt visu no jauna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru