Rīts

Un tā katru dienu. Viens un tas pats. Tu pamosties, palūkojies laukā pa logu un izspried vai diena būs laba. Tu izspried, kā tu uztversi šo dienu, kāds būs tavs noskaņojums un kā tu panesīsi visu, kas šodien notiks. Un cerība, ka šodiena būs laba izzuda jau ar mirkli, kad tu atver acis - jo ārā ir drēgns. Drūms un nepatīkams, lai gan pavasarīgā smarža nekur nepaliek, tomēr - drēgns un drūms. Šī bija diena, kad tu, cilvēks ar pozitīvi strādājošu prātu, cerēji ieraudzīt aizkarus, kuriem pār visām varītēm cauri spiežas saules spožie stari! Bet nē - tā vietā tu ieraugi aizkarus, kuri ir tik pat drūmi, ka pasaule aiz tiem!

!
Bet izbaudīsim sauli, kas slēpjās aiz mākoņiem un šodien nevēlās mūsu dienu padarīt jauku un saulainu!
Un protams, es esmu vien nesen piecēlusies. Un cerot uz jauku dienu biju vairākas reizes vērusi acis ciet un vaļā, cerot, ka saule tikai uz mirklīti paslēpusies aiz mākonīšiem. Bet nhuj! Sauli ieraudzīt nedabūju. Un līdz ar to - diena būs puslīdz laba.

Ja tev ir mērķis - ej uz to!

Nevari paiet?
Rāpo!
Nevari parāpot?
Apgulies un guli mērķa virzienā.Pēdējā laikā it kā cenšos dzīvot pēc šiem pašas uzstādītajiem noteikumiem, bet kaut kā tas tomēr man laikam neizdodas jo es jau padodos pie rāpošanas un nemaz necenšos gulēt sava mērķa virzienā. Man nav apņēmības, spēka un pacietības, lai gan alkstu sasniegt savu mērķi. Un tā jau ir, jo visiem ir mērķi, sapņi un ambīcijas, kuras sasniegt vēlas visi, bet to izdara tikai daži. Jā, tikai tie, kam ir gribas spēks, pacietība un vēlme darīt visu, lai pie mērķa nonāktu. Un man tā visa nav, lai kā arī to tik tiešām negribētos atzīt.

Kā arī man šķiet, ka esmu saķērusi pavasarim tik ļoti raksturīgo depresiju. Neko negribas. Cilvēku sabiedrība arī kaitina - labāk palikt vienatnē ar sevi un labu grāmatu, jo grāmatas ir kļuvušas par manu šī brīža kaislību un sabiedrību, tās ir mani 'cilvēki', lai cik tas nožēlojami izklausītos - mani draugi. Un tagad pie grāmatām sanāks pavadīt ļõõõti daudz laika, jo trīs nedēļas tagad nevarēšu dejot un tas jau ir sods. Par ko? Nav ne jausmas, iespējams, ka es vienkārši tur kādam augšā pašlaik nepatīku. Hā! Un tagad, kad deja man uz laiku ir liegta, tad nu sanāks ierakties grāmatās vai arī jāpārvar sava 'depreša' un jāiet runāt ar cilvēkiem. Ai, nu lai nu paliek.

Un man nāk miegs. Došos padoties miega valstībai.