Tēja.

Ziema. Beidzot tā ir pienākusi un sākas mana jaunā lapa. Pilnīgs baltums, bez nekā no bezsakariem. Un ceru, ka tagad arī spēšu no jauna uzzīmēt savu dzīvi, jo viss iepriekšējais jau savā ziņā ir izdzisis - par to es tikai priecājos. Klausos mūziku, izbaudu klusumu, vienkārši izbaudu sevi, tādu, kāda es esmu, nevis ar visu apkārtējās pasaules uzmesto spiedienu, kas tevi padara savādāku. Izbaudu to, ka es vienkārši esmu. Tāda kā es esmu un nekādīgi savādāka.

Reiz man atkal sāpēja. Nezināju, ka stāsts, kas nav tavs, bet ļoti atgādina tavējo, var kaut kā sāpēt, bet tas viss uzjundīja straumi nepatīkamu atmiņu, kas sāpēja. Ļoti. Nemanot tās pielavījās un lika man iznīcināt paliekas gan no manējā gan no svešā stāsta, lai man vairāk nesāpētu. Un tad es gāju ārā - bija sniegs, bija balts. Bija atvieglojums no visa, kas pirms mirkļa mani plosīja. Bija uzsācies mans jau sen gaidītais sākums. Jauns sākums. Un es to izmantošu - pa jaunam sniegā veidošu savu dzīvi, kas tieši tagad pa jaunam arī aizsāksies.

Jūtos labi. Labāk, nekā esmu jutusies ilgā laikā. Ir sajūta, ka viss būs labi. Nejūtos vairs tik nožēlojami, jo man ir morāls atbalsts no cilvēkiem, kas man ir tik sasodīti mīļi. Un par to es viņiem visiem saku lielu paldies!

Un man ir kas tāds, kas priecē gan prātu, gan ķermeni. Kas tāds, kas aizrauj uz pāris stundām, nelaiž vaļā no enerģijas pieplūduma un neļauj domām vaļu - tu esi izolēts no visām citām domām, kas ir gluži kā liels traucēklis. Iestājas tāds kā nejūtīgums uz visu pasauli un arī savā ziņā ekstāze reizē. Neizdodas paskaidrot, bet sajūta ir vienkārši laba.
Dejošana.
Mana šī brīža kaislība un mīlestība.
Viss, kas man dzīvē ir bijis svarīgs pirms tam, tagad jau ir nonācis otrajā plānā, jo neko es nemainītu pret iespēju tā kārtīgi izdejoties.Un man garšo tēja. Lielā daudzumā. Melnā, baltā, pelēkā, krāsainā, augļu, zāļu, uzlejamā, maisiņos, krūzē. Es esmu fanātiķe. Mirkļos, kad var neko nedarīt - es dzeru tēju.

Attieksme

Spridzina. Vienkārši spridzina.
Nosodījums tikai tādēļ, ka tava attieksme pret dzīvi ir savādāka nekā citiem, tādēļ, ka tā atšķiras no pieņemtajām normām, tādēļ, ka smejies par lietām, ko cilvēki dažreiz neievēro, uzskata par pašsaprotamām un neliekas par tām ne zinis. Asaras par lietām, ko saproti tikai pats un neviens cits.
Nosodījums.
Smiekli.
Nepareizā reakcija.
Greizs acu skatiens, jo tu priecājies par kaut ko nesaprotamu.
Pasaules stereotipiskums.
Pelēkās krāsas no kuru ierastā ritma nedrīkst izlauzties, bet katrs ar savu pieeju to ir izdarījis un visi to ir pieņēmuši, jo paši kādreiz ir darījuši ko tādu, bet tādam, kas visu mūžu ir sapņojis krāsainus sapņus, pievērsties pelēkajam savas dzīves laikam ir nepieņemami, jo tas pārkāpj robežas un izjauc visu līdzsvaru.

Līdzsvars.
Pašlaik manā dzīvē tāda nav. Viss ir krasi noslīdējis uz ass negatīvo daļu [tfū, bļin, matemātika]. Bet nu ko darīt, katram jau sanāk iekrist melnā, negatīvā punktā, no kura izlīst nav nemaz tik viegli - atkal jāatrod savas dzīves prieks un laime - jāsajūt savu būtību un jāizdomā, ar kādiem plāksteriem lai to salīmē atpakaļ.

Lietus.

Lietus ir viena varena lieta. Tā tev liek izskatīties pavisam nožēlojamam, pat tad, kad centies izskatīties priecīga. Lietus padara bikses neizmērojami slapjas, liek botām žļurgstēt un samērcē kājas, matus pielipina pie sejas, noskalo kosmētiku no acīm un tu izskaties kā raudājusi piecas stundas no vietas.
Bet tu vienkārši esi slapjš.
Un tevi apšļaksta kāda īpaši 'jauka' mašīna, atliek vien sulīgi nolamāties un doties tālāk savās gaitās slapjai kā nožēlojamai žurkai. Ah, dubļi un viss pārējais. Dēēm, kādēļ nevar snigt sniegs? Pasaule balta, jauka un pūkaina, prieks pat zemē krist un peļķes sasalušas un tevi nevar apšļakstīt. Vēēh.

Un lietus attīra pasauli un laiž uz āru visu, kas tevī sakrājies un es jūtu, ka viss tas ir manī pārlieku daudz, man vajag izārdīties, izkliegties, izraudāties, saplēst pāris spilvenus. Ah, kā gribētos tā pavisam un pa īstam izārdīties un izlikt savu enerģiju.

Un jāturas pa gabalu no visiem un visām - mans garīgais garantē to, ka pat vislaimīgākajam cilvēkam labsajūtu sapis*šu. To sapratu un tagad cenšos izolēties no visa un visiem. Ne un viss. Atļaušos būt nožēlojama un tāda kā es tagad jūtos - pašā pilnībā un nopietnībā sagrauta.

Kājām gaisā.

Tik tiešām - mana dzīve ir apvērsta vienkārši kājām gaisā, jo pirms vesela mēneša tā krasi atšķīrās no tā bezsakara, ko es saucu par savu dzīvi. Ah, ja vien varētu dažas lietas mainīt un padarīt nebijušas un kaut ko izdarīt savādāk. Bet tas jau nemaz nebija manā ziņā, viss notika neatkarīgi no tā, ko gribēju es. Te tev nu bija - dzīves patiesība, jo vienmēr notiek tas, ko visvairāk negribas. UN to, kas notika - tik tiešām negribēju piedzīvot neko no tā visa. Pārdzīvojusi, sevis saturēšana kopā citu dēļ, lai tie neredz, ka viņu teiktais man tomēr sāp, slēpta sāpes izraudāšana nevienam neko neredzot un nezinot, smaidi un prieki, kad tomēr sāpēja. Ah, tik tiešām gribas visu pavērst nebijušu, jo tieši tagad saprotu, cik tobrīd biju laimīga.. un akla uz visu. Cilvēki mainās, tas tik tiešām ir fakts, tie pamet savus draugus un visu, kas viņiem ir bijis, tā vienmēr ir bijis, tas nav tikai kaut kāds mūsdienu izdomājums, tas tā ir bijis vienmēr. Ah, bet ko tur filozofēt, ko tur fantazēt - skaidrs ir viens - viss ir mainījies un līdz ar to es. Kas zina, varbūt esmu palikusi garā spēcīgāka, par vienu pārdzīvojumu mazāk no visiem gaidāmajiem, bet pašlaik jūtos tieši otrādi.Sāp.
Tagad liekas, ka sāp vairāk nekā tajā mirklī, tad tās bija trulas sāpes, neko nejutu, jo nebija jau ko just. Tagad sāpes nāk virsū, kā tumši mākoņi, kas nomāca saulainās vasaras dienas. Jā, es dzīvoju kā vasarā arī tumšajos rudens vakaros es spēju izjust vasaras saulainumu, tās siltumu un maigā vasarvēja glāstu uz sejas, to visu spēju arī oktobra novakarēs sajust. Ah, ka es sevi biju padarījusi aklu. Beidzot ieraudzīju, ka ir rudens, mana vasara ir beigusies, nekas no tās nav palicis, tikai gaistošas un pliekanas atmiņas. Acis beidzot ieraudzīja rudeni un visu zūdošo - mana vasara ir aizgājusi.

Gaidu ziemu ar tas baltumu. Gaidu to kā jaunu sākumu - jaunu lapu, ko atkārtoti var sākt pieķēpāt ar savas dzīves lielākajiem bezsakariem. No jauna ķēpāties ar līmi un papīru, no jauna kaut ko graizīt ar šķērēm, uzkaisīt pāri pāris spīgulīšus un nomālēt ar melnu krāsu - gribu atkal krāsot savu dzīvi, gribu to visu atpakaļ.

Gribu, lai iestājas nejūtīgums, lai nekas nav jāsajūt, gribu sākt visu no jauna.