jūtos nezināmi. pašai nav nekādas nojausmas. garastāvoklis nepārtraukti mainas. vienu mirkli ir tā, ka mīlu visu pasauli un liekas, ka nekad mūžā vairs nespētu dusmoties pat uz riebīgāko cilvēku pasaulē, bet jau nākošajā esmu gatava kliegt uz visu pasauli, jo vienkārši jūtu, ka tā vajag. vajag un viss. vsjo. un tas viss mani dzen izmisumā. tas ir vienkārši nepanesami, ka pati nesaproti, kā jūties, jo liekas, ka aptverot to vienu sajūtu, tā uzreiz izzudīs. gluži kā ziepju burbulis, kuram gribas pieskarties, gribas to sajust, gribas paturēt, bet no vieglākā pieskāriena tas saplīst. to pašu varētu arī teikt par mani. negribas aptvert savu realitāti, bet dzīvot pašas izveidotajā pasaulītē, kas liekas tik droša pret visu, kas pasaulē ir tik svārstīgs. aptverot realitāi, mazais sapņu ziepju burbulītis pārplīst un tu brutāli tiec iemesta nežēlīgajā pasaulē, kur tu nevari kontrolēt neko citu, kā vien sevi. un dažreiz tu ij pat nespēj izdarīt arī to, jo jūties pārāk bezspēcīgs.
ahh. un pēdējā laikā man tomēr ir piekāst, ko par mani domā cilvēki. tik tiešām. daru ko gribu, kad gribu un kā gribu. nekādu ierobežojumu un sienu - tikai brīvība. negaisa laikā pastaigas pa lielceļu ar plikām kājām, nemaz neskatoties, vai nāk kāda mašīna, peļķes un dubļi, pelde lietū un ar zibeni klātās debesīs, pusnegulētas naktis vērojot zvaigznes un mēnesi. smiekli, kas liekas pašsaprotami, kad sajūti lietu uz savas sejas. neizmērojams prieks, tādos brīžos piepilda mana prāta visus kaktiņus. tādu prieku es nekur citur nevaru iegūt. tas ir.. unikāls. ne tāds kā citiem. jo nespēju iedomātie, ka kāds cits spētu priecāties par tik neievērotām lietām, dažreiz pat ignorētām.
gribas vienkārši ignorēt vispārējās, sabiedrībā pieņemtās normas un uzvesties kā tādam pajoliņam, nemaz nesatraucoties par to, kurš skatās un ko saka. iztrakoties, izkliegties un vienkārši būt tai personībai, kura man ir jāapspiež, jo savādāk mani, visticamāk, iemestu ķurķī uz pāris dienām. khi khi` bet nu gadās.
ah, vienkārši gribas kliegt. uz pasauli, jo tā ir tik brīnišķīga un reizē arī riebīga. uz cilvēkiem, jo viņi ir tik neizprotami un reizē tik vienkārši. uz sevi, jo pati vairs nezinu, kas es esmu. uz zvaigznēm, to nepiepildītajām vēlēšanām, uz sapņiem, kurus pēdējā laikā sapņoju melnbaltus, uz krāsām, kas dažbrīd liekas pārāk košas, bet jau nākošajā gribas piesātināt pāris toņus košākas. uz visu visu visu. īstenībā vairs pat nezinu uz ko gribas kliegt.
un šodien nopratu, ka man nav plāna. nekam. citiem redz ir idejas, ko darīt nākotnē, viņi spēj sevi iedomāties pēc pāris gadiem, ar savu biznesu, kārtīgu darbu, mīlošu ģimeni, piedzīvojumiem un visu pārējo. bet es redz vienkārši nespēju pat iedomāties, ko varētu rīt no rīta ēst brokastīs. kur nu vēl kaut kur tālāk aizdomāties. vēēh.
reāli, es tikai vēroju pasauli sev apkārt un neko nedaru, lai būtu daļa no tās, jo pa manam, pašlaik tur vienkārši neiederos. autsaiders un viss. vot vajag celties un kaut ko darīt, bet nav jau ko! vismaz kādu vienu ideju, kādu glābšanas rinķi ar uzrakstu "tava nākotne", savādāk turos tikai pie maza salmiņa. jā.
bezsakars, bezsakars, bezsakars.
šovakar tieši tā arī jūtos. kā bezsakars.
ahh. un pēdējā laikā man tomēr ir piekāst, ko par mani domā cilvēki. tik tiešām. daru ko gribu, kad gribu un kā gribu. nekādu ierobežojumu un sienu - tikai brīvība. negaisa laikā pastaigas pa lielceļu ar plikām kājām, nemaz neskatoties, vai nāk kāda mašīna, peļķes un dubļi, pelde lietū un ar zibeni klātās debesīs, pusnegulētas naktis vērojot zvaigznes un mēnesi. smiekli, kas liekas pašsaprotami, kad sajūti lietu uz savas sejas. neizmērojams prieks, tādos brīžos piepilda mana prāta visus kaktiņus. tādu prieku es nekur citur nevaru iegūt. tas ir.. unikāls. ne tāds kā citiem. jo nespēju iedomātie, ka kāds cits spētu priecāties par tik neievērotām lietām, dažreiz pat ignorētām.
gribas vienkārši ignorēt vispārējās, sabiedrībā pieņemtās normas un uzvesties kā tādam pajoliņam, nemaz nesatraucoties par to, kurš skatās un ko saka. iztrakoties, izkliegties un vienkārši būt tai personībai, kura man ir jāapspiež, jo savādāk mani, visticamāk, iemestu ķurķī uz pāris dienām. khi khi` bet nu gadās.
ah, vienkārši gribas kliegt. uz pasauli, jo tā ir tik brīnišķīga un reizē arī riebīga. uz cilvēkiem, jo viņi ir tik neizprotami un reizē tik vienkārši. uz sevi, jo pati vairs nezinu, kas es esmu. uz zvaigznēm, to nepiepildītajām vēlēšanām, uz sapņiem, kurus pēdējā laikā sapņoju melnbaltus, uz krāsām, kas dažbrīd liekas pārāk košas, bet jau nākošajā gribas piesātināt pāris toņus košākas. uz visu visu visu. īstenībā vairs pat nezinu uz ko gribas kliegt.
un šodien nopratu, ka man nav plāna. nekam. citiem redz ir idejas, ko darīt nākotnē, viņi spēj sevi iedomāties pēc pāris gadiem, ar savu biznesu, kārtīgu darbu, mīlošu ģimeni, piedzīvojumiem un visu pārējo. bet es redz vienkārši nespēju pat iedomāties, ko varētu rīt no rīta ēst brokastīs. kur nu vēl kaut kur tālāk aizdomāties. vēēh.
reāli, es tikai vēroju pasauli sev apkārt un neko nedaru, lai būtu daļa no tās, jo pa manam, pašlaik tur vienkārši neiederos. autsaiders un viss. vot vajag celties un kaut ko darīt, bet nav jau ko! vismaz kādu vienu ideju, kādu glābšanas rinķi ar uzrakstu "tava nākotne", savādāk turos tikai pie maza salmiņa. jā.
bezsakars, bezsakars, bezsakars.šovakar tieši tā arī jūtos. kā bezsakars.
