Pat nezinu vai tas būtu pareizi teikts par laikiem, ko nemaz neesmu pati iepazinusi, bet salīdzinoši ar moderno dzīves ritumu, man ir uznākusi nostaļģija pēc vienkāršākiem laikiem. Esmu iemīlējusies 60to gadu vienkāršībā un skaistumā, kas tolaik valdīja. Kad par seksīgu netika atzītas kārnas meičas, kas laiku vien pavada mālējot sejas un sēžot uz diētām, un puiši bija galanti, nevis pārsauļojušies un "pārkačājuši" jēgu. Kad seksīga bija Merilina Monro un Džeims Dīns. Kad mūzikai bija nozīme un mūzikas karalis Preslijs iekaroja skatuves, un galvenais - viņš dziedāja, nevis pārveidoja savu balsi ar "auto-tūningu". Kad kinoekrānus pārvaldīja Odrija Hepberna, Elizabete Teilore, Džūlija Endrjūsa un Džeina Fonda un viņām līdzās stāvēja tik izcili vīrieši kā Džordžs Pepards un Vorens Bītijs! Viņu aktiermāksla ir tikai apbrīnas vērta un tie ir cilvēki, kurus jāizvēlas par saviem paraugiem un varoņiem! Kad filmas bija tik izcilas kā Breakfast at Tiffany's un Splendor in the Grass un Gypsy. Filmas, kuras tiešām bija pelnījušas Oskaru! Ah, aizvediet mani uz to laiku, kad tas viss bija cieņā un nebija kā aizmirsta vērtība. Nost ar Holivudas kases grāvējiem, šaušanu, bezjēdzīgu kaušanos un pēc iespējas seksīgākiem aktieriem, kas liek 13-gadniecēm spiegt un kūst aiz laimes, kad ierauga viņus gandrīz kailus. Nost ar aktieriem un aktrisēm, kas nemāk tēlot un par to saņem apbalvojumus. Nost ar mūziku, kuras veidošanā nav iesaistīts ne viens instruments un vienīgie vārdi atkārtojas visas dziesmas garumā, nost ar stereotipiem, par to, kas ir skaists un kas nē.
Aizvediet mani uz 60tajiem gadiem!
