Bēgt un neskatīties atpakaļ.

Kaut kā ir savādāk. Ir dīvaini. Kā jau vienmēr - ir dīvaini. Mani nepamet sajūta, ka gribu tikt prom no šejienes. Es gribu, lai šis gads jau būtu galā, lai es jau būtu prom no šīs pilsētas, no šiem cilvēkiem, no visām manām kļūdām, kas tiek regulāri mestas man sejā, lai es paskatos, ko esmu sastrādājusi. Es gribu savu jauno sākumu, kur cilvēki nezin mani un manas kļūdas. Es gribu savu jauno dzīvi pāri visai valstij, prom no visa, kas pašlaik notiek šeit. Jā - es gribu aizbēgt no savām problēmām, zinu. Es esmu gļēva un bailule un vienreizēji nepatstāvīga persona, kas cenšas izbēgt no visa, kas viņai tiek mests ceļā. Man to gribētos salīdzināt ar Tetirs spēli - kad kaut kas sačakarējas un vairs nav iespējams uzvarēt - nospied restart un sāc no jauna, cenšoties nepieļaut iepriekšējās kļūdas. Ventspils ir mana "restart" poga līdz kuras nospiezšanai man ir jāgaida vesels gads. Neizturami. 

Kā arī jau otro dienu man pakrūtē ir iemetusies tā riebīgā sajūta. Tie tauriņi, kas nekad neliek mieru - uztraukums. Es nevaru ne ieēst, ne normāli pagulēt, jo zinu, ka esmu sastrādājusi visādus negabalus, kas tagad pašai ir jāizstrebj. Un man to negribas! Tik ļoti negribas. Bet vakardien es izdarīju divas lietas, kas man  IR jāizdara! Un ne vienu un ne otru es tagad negaidu. Jo tikai es spēju nedēļas laikā ievārīt tādu biezputru, kura jau ir paspējusi pieķept pie katla tā, ka nu saturies. 

Un tagad visas manas problēmas tiek reizē mestas man virsū. Es neko tādu nelūdzu, es neko tādu negribēju un nevēlējos, bet neviens jau mani nekad neklausās. Nekad nav klausījies. Neviens nekad man nav jautājis - vai tu to gribi? Vai tev nebūs grūti? Vai labāk pagaidīt, kad tas būs vieglāk? NEKAD! Viss tiek izlemts bez manas piekrišanas. Man nevajag sekretāres, kas lietas dara manā vietā. Man vajag iespēju kaut ko izdarīt pašai, kaut ko izlemt pašai. 

Ruins of a person.

Pieķeršanās ir smaga lieta un to, cik ļoti mēs esam pieķērušies kādam, mēs saprotam tikai tad, kad mums tas tiek atņemts. Šī ir trešā diena. Jūtos savādi. Nevaru pat aprakstīt kā. Daļa no manis vēlās ieslēgties vannasistabā ar vīna pudeli, lielu kaudzi šokolādes, klausīties tās gaudulīgās dziesmas par mīlestību un pilnā kaklā kaukt tām līdzi. Tādas lietas man uzmācās, kad esmu viena un varu ļaut emocijām vaļu. Atļaujos vēl pa kādai asarai. Pašlaik man nepatīk būt vienai. Man vajag apkārt cilvēkus, kas man novērš domas, kas liek man priecāties un smieties, man vajag SMIEKLUS! Man vajag atkal dzīvesprieku, savādāk... es esmu tukša. 

Es pamodos ar tukšumu. Tā ir briesmīga sajūta. Briesmīga, jo sāp. Briesmīga, jo tā piesārņo manu prātu. Briesmīga, jo tā tur vienkārši ir. Un man tas riebjas. Man riebjas būt vienai, man riebjas tukšums un man riebjas tas, ka man sāp. 

Un nav jau pirmā reize. Nav jau pirmā reize, kad manā vietā izvēlās kādu citu un nav jau pirmā reize, kad man to godīgi nevar acīs skatoties pateikt. Nav jau pirmā reize, kad es šādies jūtos, bet ir pirmā reize, kad es tik ātri esmu pieķērusies. Un tas pat mani ļoti pārsteidza. Tas mani arī tagad tik ļoti sāpina. Gluži kā krevele, kas atkal ir noplēsta, pirms paspējusi līdz galam sadzīt. Un es acīmredzot pati viņas visu laiku plucinu un neļauju rētām līdz galam sadzīt, jo mirklī, kad liekas, ka viss būs atkal labi, es jau atkal sevi pati sāpinu. Nezinu vai apzināti vai neapzināti. 

Sāp.
Tukšums.
Bailes no vientulības. 

Galvassāpes.

Pēdējā laikā es esmu ļoti daudz domājusi. Par to, kad man sanāk būt laimīgai un kādēļ es tāda jūtos. Jo dzīvē tajā mirklī nav sarežģījumu - viss ir vienkārši. Var bezrūpīgi turpināt savu dzīvi un pat nopietnas lietas, kas citos mirkļos liktos kā pasaules beigas, šķiet nenozīmīgas, jo es esmu laimīga. Varu aizmirst pasauli, atslēgties no tās un sajust brīvību, laimi, ...eiforiju! Gluži kā mazai meitenei pasaule ir pilna ar nelabumu uzdzenošām varavīksnēm un ponijiem, kas ir gluži kā vienradžu apvemti. Viss ir lieliski. Un es par to nesūdzos. Nē, ko jūs, kuram gan nepatīk tādi mirkļi? Pie velna, kuram nepatīk būt laimīgam? 

Bet ne par to ir runa. Tā vien liekas, ka kādam nepatīk ka ES esmu laimīga. Visticamāk jau tiek padomāts - "Ak vai vēl vien ēmoiskais posts par to, ka cilvēks ir nelaimīgs", bet nē. Jo tā ir katru reizi, kad es sajūtos mierīga, kad sajūtos laimīga, kad nav par neko jāsatraucas. Kaut kas to izbojā. Atrodas kaut kas, kāda nelaime, kāds cilvēks, kāda kataklizma, kas visu šo idilli izbojā. Visu manu dzīvi tā ir bijis, jo pat bērnībā es nebiju tīri laimīgs bērns, skolā arī nebiju laimīga, vidusskola - ha! Protams, kāda iespēja! KĀDS tur augšā laikam ir ļoti noskaņojies pret mani, jo šis jau paliek smieklīgi. 

Visticamāk, ka tā turpināsies visu manu dzīvi un pat manas kāzas tiks izbojātas dēļ kādas dabas stihijas. Kādēļ gan ne? Visticamāk ka tā ir mana karma no iepriekšējām dzīvēm, jo savas dzīves nedaudzajos gados es nudien neesmu paspējusi kaut ko tik ļauni noziegties, lai būtu to visu pelnījusi. Un ja godīgi, es pat līdz galam nekad tā neesmu izpratusi to karmas konceptu, lai te tagad tā spriedelētu par savu nelaimīgo karmu, bet ko lai citu pie tā visa vaino? Ja ne karmu, tad... sevi. Jo karma ir tas, ko mēs darām ar savu dzīvi un to kā tas mums atmaksājas. Karma savā ziņā esi tu pats. Tava dzīve - tava karma.
Un mana karma ir noskaņojusies pret mani. 

Tātad - lūdzu! Visēmoiskākais posts no manas puses ever.

Mielojiet acis un uzmaniet savu karmu.