Ne tikai ārā, bet arī manā galvā. Jūtos patīkami strāvas uzlādēta un nespēju nosēdēt mierā ne mirkli. Visu laiku ir kaut kas jādara, savādāk liekas, ka aiz bezdarbības nomiršu tur pat uz vietas. Un nē, pie vainas nav kafija. Vienkārši visa ir tik daudz un vēl aizvien ir sajūtama vasaras saldā garša un piedzīvojumu noskaņa valda te pat gaisā, gluži kā tikko pēc negaisa statiskā elektrība. Gribas kaut ko darīt, gribas veidot atmiņas un palikt nezūdošai, gluži kā akmenim, bet pašlaik es jūtos kā zibens. Tikko te, bet nu jau prom. Kā enerģijas bulta, kas ir tik nepastāvīga, ka netiek nemaz noķerta.
Eiforija.
Tik labi sen jau neesmu jutusies. Ir pavasaris. Ir brīvība. Ir neprāts, drosme, uzdrīkstēšanās un akla muļķība, kas mani ved pie rokas un raida dzīvē, sak` iztrakojies, tu to drīksti. Un tad aiziet. Es iztrakojos. Es daru un uzdrīkstos. Esmu spontāna. Esmu te un drīz vien vairs neesmu.
Beidzot! Visa gadu ilgā depresija un negācijas ir pametušas manu dzīvi, jo es atkal, beidzot jūtos laimīga. Pa īstam laimīga. Mani vairs nevajā tumšie mākoņi, kas ik uz stūra manu dzīvi pārvērš par elli, man vairs neuzglūn nepatika pret dzīvi, jo esmu no tiem tikusi vaļā. Nezinu kā, nezinu kad, bet zinu tikai to, ka viņu vairs nav. Nekur. Es nejūtu depresijas klātbūtni, jo tās te nemaz vairs nav. Viņas te nav. Nemaz. Es esmu brīva no tās tvēriena un spēju beidzot izdzīvot dzīves garšu pašā pilnībā!
Brīvība!
Eiforija!
Prieks!
