Citādāk.

Katru dienu mostos ar domu, ka kaut kam ir jābūt savādāk. Kaut kam ir jānotiek citādi, kaut kam ir jāmainās un tā nu es pavadu vienu, divas, piecas dienas, nedēļu, mēnesi, divus, gaidot to mirkli, kad kaut kas BŪS savādāk. Un līdz šim tā diena nav pienākusi, lai gan es turpinu no rītiem celties ar šo cerību, šo sasodīto cerību, kas mani velk uz priekšu un liek kustēties uz kādu lielāku mērķi, kuru es vēl neesmu noskaidrojusi. Bet es gaidu.

Un ja godīgi, tad nu es tik tiešām nemaz nezinu, ko īsti es gaidu. Kaut kādu neviltotu dzīves patiesību? Neizmērojamu prieku par dzīvi? Pilnīgu laimes sajūtu? Mirkli, kad manā dzīvē būs gana normāls moments, kad nekas nav sačakarēts, kad nav jādomā, kā kaut ko risināt, ko iesākt, ko teikt, ko darīt un nedarīt? Muļķības. Iespējams, ka arī tas lietas es gaidu, bet tikai virspusēji. Kaut kā liekas, ka es gaidu kaut ko vairāk. Nezinu kā, bet tomēr domāju, ka ir kaut kas cits. Kā var gaidīt kaut ko vairāk par to, kas manu dzīvi pavisam atrisinātu un liktu tai šķist pavisam normālai? Nav ne mazākās nojausmas. Un tomēr... vēl aizvien es gaidu.

Vēl aizvien pamostos.
Vēl aizvien ceru.
Vēl aizvien meklēju.
Vēl aizvien nevaru saprast, kas vainas manai dzīvei.
Vēl aizvien.
Dīīīprešan!