Nostaļģija

Pat nezinu vai tas būtu pareizi teikts par laikiem, ko nemaz neesmu pati iepazinusi, bet salīdzinoši ar moderno dzīves ritumu, man ir uznākusi nostaļģija pēc vienkāršākiem laikiem. Esmu iemīlējusies 60to gadu vienkāršībā un skaistumā, kas tolaik valdīja. Kad par seksīgu netika atzītas kārnas meičas, kas laiku vien pavada mālējot sejas un sēžot uz diētām, un puiši bija galanti, nevis pārsauļojušies un "pārkačājuši" jēgu. Kad seksīga bija Merilina Monro un Džeims Dīns. Kad mūzikai bija nozīme un mūzikas karalis Preslijs iekaroja skatuves, un galvenais - viņš dziedāja, nevis pārveidoja savu balsi ar "auto-tūningu". Kad kinoekrānus pārvaldīja Odrija Hepberna, Elizabete Teilore, Džūlija Endrjūsa un Džeina Fonda un viņām līdzās stāvēja tik izcili vīrieši kā Džordžs Pepards un Vorens Bītijs! Viņu aktiermāksla ir tikai apbrīnas vērta un tie ir cilvēki, kurus jāizvēlas par saviem paraugiem un varoņiem! Kad filmas bija tik izcilas kā Breakfast at Tiffany's un Splendor in the Grass un Gypsy. Filmas, kuras tiešām bija pelnījušas Oskaru! Ah, aizvediet mani uz to laiku, kad tas viss bija cieņā un nebija kā aizmirsta vērtība. Nost ar Holivudas kases grāvējiem, šaušanu, bezjēdzīgu kaušanos un pēc iespējas seksīgākiem aktieriem, kas liek 13-gadniecēm spiegt un kūst aiz laimes, kad ierauga viņus gandrīz kailus. Nost ar aktieriem un aktrisēm, kas nemāk tēlot un par to saņem apbalvojumus. Nost ar mūziku, kuras veidošanā nav iesaistīts ne viens instruments un vienīgie vārdi atkārtojas visas dziesmas garumā, nost ar stereotipiem, par to, kas ir skaists un kas nē. 

Aizvediet mani uz 60tajiem gadiem!

Vēstule zudušam draugam.

Nezinu vai šo tagad lasi, bet man Tev ir kas jāsaka. Nezinu ne to, ko Tu pašlaik dari, nedz kā Tev klājās, bet zinu tikai to, ka esmu tevi pazaudējusi. Nav svarīgi kā un kas notika, lai es Tevi zaudētu, bet tas notika. Nav svarīgi cik sen vai cik nesen tas bija, bet tas bija. Nav svarīgi, cik ļoti es biju svarīga Tev, bet man Tu nozīmēji ļoti daudz.

Ir skumji bez tevis. Ir skumji, kad nevaru uz Tevi paļauties, lai Tu manu dienu padarītu labāku. Īstenībā pat nespēju aptvert, ka tas kādreiz likās tik pašsaprotami, tik.. nenozīmīgi. Tā sajūta mājo vien manās atmiņās, jo zinu, ka Tu vairs nespēj būt man līdzās, jo manā vietā ir nākuši citi cilvēki. Citi cilvēki, kas ir svarīgāki. Es esmu aizmirsta un tas sāp. Man vēl aizvien gribas zināt, kā Tev iet un ko Tu dari, kas interesants notiek Tavā dzīvē, bet es to vairs nevaru.

Es zinu, ka Tevi neinteresē mana dzīve, nedz tas ko es daru, es saprotu, bet man pietrūkst to laiku, kad mēs viens par otru zinājām it visu. Sapņus, vēlmes, pat bailes. Taču vienu Tu gan nezināji – cik daudz Tu man nozīmē un cik ļoti es baidos Tevi pazaudēt. Taču tagad man nav vairs jābaidās – Tevi es tāpat esmu pazaudējusi.

Pietrūkst to visu stundu, ko pavadījām smejoties un cenšoties uzlabot vienam otra garastāvokli, kad bijām noskumuši. Pietrūkst smaidu un dienu, kad varēju vienkārši atpūsties ar Tevi. Man pietrūkst visa, kas reiz ir bijis. Un visticamāk vairs nebūs, jo Tu esi par mani aizmirsis. Bet nesatraucies, es Tevi nevainoju.

Es tikai skumstu pēc sava zudušā drauga. 

Atzīšanās Ziemassvētku vecītim.

Mīļo Ziemassvētku vecīt,

       Ir agrs, es zinu. Ir tikai vēl oktobris, es zinu. Taču, ja es ilgāk būtu gaidījusi, būtu jau aizmirsusi, ko vēlējos tev rakstīt. Tas iespējams ir bērnu dienu iespaidos un pašreiz ārā valdošās Ziemassvētku sajūtas dēļ, bet vēlme Tev uzrakstīt bija tik spēcīga, ka apvaldīt to nebija iespējams. Šogad tā sajūta ir, bet man bailes, ka tā ir atnākusi pārāk agri un pāries līdz paši svētki būs pienākuši. Šī sajūta pilda manu dvēseli, liek tai atminēties bērnību, liek sajust to patīkamo sajūtu, liek sajust ziemu.
      Un Ziema ir tas, ko pašlaik es vēlos. Es alkstu pēc pārslām matos, pēc brauciena ar ragaviņām no kalniņa nakts vidū, Ziemassvētku lampiņām pilsētas kokos, siltas tējas, vai labāk - kapučīno, kad esi pārsalis. Siltie ziemas cimdi, liela cepure un ieritināšanās garā jo garā šallē, kas ļauj vien acīm spīdēt ārā. Jā, es to visu vēlos, bet baidos, ka drīz vairs negribēšu. Vēlos būt bērnišķīga un vāļāties sniegā, uzvelt sniegavīru. Kārojas mandarīnu garša un karstvīna smarža, kas piepilda istabu. Man pat gribas visas tās briesmīgi nodrāztās Ziemassvētku filmas, kas ir nu jau no galvas zināmas - vārds pa vārdam. Tās rada bērnības iespaidu, jo tad šie svētki likās kā pati burvīgākā lieta pasaulē un mēs varējām būt savtīgi, egoistiski un patmīlīgi. Domāt par dāvanām, ko saņemsim. Doties ciemos pie radiem, saēsties piparkūkas un ōmes dāvinātos saldumus, līdz paliek nelabi. Zināt, ka vecāki priecāsies, par to, ko viņiem esam sagādājuši mēs paši. Bet ne jau to es vēlos.
     Tas, ko es vēlos, īstenībā ir kaut kas pavisam cits. Ne jau tās bērnību dienu sajūtas es gribu atpakaļ. Es gribu jaunas - pati savas un šogad iegūtas. Tādas, kas paliks atmiņā un kādreiz labpatikā nopūsties. Es vēlos spontānus pārsteigumus. Es vēlos savu Ziemassvētku romantiku, kas mani pamestu gaisā, bet beigās arī noķertu un neļautu man nokrist. Es vēlos Ziemassvētku brīnumu, vēlos garas pastaigas sniegotā naktī, vēlos novelties no kalna un pēc tam spiegt par to, ka sniegs ir aizkritis aiz krāgas. Vēlos vakarus ar vilnas zeķēm, piparkūku kalniem, karstvīnu un kamīna liesmām.
     Īstenībā, es vēlos pavisam vienkāršas lietas, tikai man bailes, ka es par tām aizmirsīšu, kad pienāks īstais laiks. Un lūk - te nu ir mana Ziemassvētku vēlēšanās - Es vēlos, lai man tiktu atgādināts par visām šīm lietām, ko es vēlos, kas manus svētkus varētu padarīt īpašus. Negribas pazaudēt šo sajūtu un tomēr arī negribas viņai tagad pieķerties tik ļoti, ka īstajā mirklī tā būs jau pārgājusi. Tagad es Ziemassvētkus palaidīšu vaļā, bet vēlos, lai kāds man par visu šo atgādina, atgriež to sajūtu atpakaļ, lai man nav jāpavada vēl vieni svētki bez Ziemassvētku sajūtas.
    Un līdz ar to, ka ir tikai Oktobris, es klusi un pacietīgi gaidīšu, kad šai sajūtai pienāks īstais laiks.

Coldplay - Christmas Lights

Bēgt un neskatīties atpakaļ.

Kaut kā ir savādāk. Ir dīvaini. Kā jau vienmēr - ir dīvaini. Mani nepamet sajūta, ka gribu tikt prom no šejienes. Es gribu, lai šis gads jau būtu galā, lai es jau būtu prom no šīs pilsētas, no šiem cilvēkiem, no visām manām kļūdām, kas tiek regulāri mestas man sejā, lai es paskatos, ko esmu sastrādājusi. Es gribu savu jauno sākumu, kur cilvēki nezin mani un manas kļūdas. Es gribu savu jauno dzīvi pāri visai valstij, prom no visa, kas pašlaik notiek šeit. Jā - es gribu aizbēgt no savām problēmām, zinu. Es esmu gļēva un bailule un vienreizēji nepatstāvīga persona, kas cenšas izbēgt no visa, kas viņai tiek mests ceļā. Man to gribētos salīdzināt ar Tetirs spēli - kad kaut kas sačakarējas un vairs nav iespējams uzvarēt - nospied restart un sāc no jauna, cenšoties nepieļaut iepriekšējās kļūdas. Ventspils ir mana "restart" poga līdz kuras nospiezšanai man ir jāgaida vesels gads. Neizturami. 

Kā arī jau otro dienu man pakrūtē ir iemetusies tā riebīgā sajūta. Tie tauriņi, kas nekad neliek mieru - uztraukums. Es nevaru ne ieēst, ne normāli pagulēt, jo zinu, ka esmu sastrādājusi visādus negabalus, kas tagad pašai ir jāizstrebj. Un man to negribas! Tik ļoti negribas. Bet vakardien es izdarīju divas lietas, kas man  IR jāizdara! Un ne vienu un ne otru es tagad negaidu. Jo tikai es spēju nedēļas laikā ievārīt tādu biezputru, kura jau ir paspējusi pieķept pie katla tā, ka nu saturies. 

Un tagad visas manas problēmas tiek reizē mestas man virsū. Es neko tādu nelūdzu, es neko tādu negribēju un nevēlējos, bet neviens jau mani nekad neklausās. Nekad nav klausījies. Neviens nekad man nav jautājis - vai tu to gribi? Vai tev nebūs grūti? Vai labāk pagaidīt, kad tas būs vieglāk? NEKAD! Viss tiek izlemts bez manas piekrišanas. Man nevajag sekretāres, kas lietas dara manā vietā. Man vajag iespēju kaut ko izdarīt pašai, kaut ko izlemt pašai. 

Ruins of a person.

Pieķeršanās ir smaga lieta un to, cik ļoti mēs esam pieķērušies kādam, mēs saprotam tikai tad, kad mums tas tiek atņemts. Šī ir trešā diena. Jūtos savādi. Nevaru pat aprakstīt kā. Daļa no manis vēlās ieslēgties vannasistabā ar vīna pudeli, lielu kaudzi šokolādes, klausīties tās gaudulīgās dziesmas par mīlestību un pilnā kaklā kaukt tām līdzi. Tādas lietas man uzmācās, kad esmu viena un varu ļaut emocijām vaļu. Atļaujos vēl pa kādai asarai. Pašlaik man nepatīk būt vienai. Man vajag apkārt cilvēkus, kas man novērš domas, kas liek man priecāties un smieties, man vajag SMIEKLUS! Man vajag atkal dzīvesprieku, savādāk... es esmu tukša. 

Es pamodos ar tukšumu. Tā ir briesmīga sajūta. Briesmīga, jo sāp. Briesmīga, jo tā piesārņo manu prātu. Briesmīga, jo tā tur vienkārši ir. Un man tas riebjas. Man riebjas būt vienai, man riebjas tukšums un man riebjas tas, ka man sāp. 

Un nav jau pirmā reize. Nav jau pirmā reize, kad manā vietā izvēlās kādu citu un nav jau pirmā reize, kad man to godīgi nevar acīs skatoties pateikt. Nav jau pirmā reize, kad es šādies jūtos, bet ir pirmā reize, kad es tik ātri esmu pieķērusies. Un tas pat mani ļoti pārsteidza. Tas mani arī tagad tik ļoti sāpina. Gluži kā krevele, kas atkal ir noplēsta, pirms paspējusi līdz galam sadzīt. Un es acīmredzot pati viņas visu laiku plucinu un neļauju rētām līdz galam sadzīt, jo mirklī, kad liekas, ka viss būs atkal labi, es jau atkal sevi pati sāpinu. Nezinu vai apzināti vai neapzināti. 

Sāp.
Tukšums.
Bailes no vientulības. 

Galvassāpes.

Pēdējā laikā es esmu ļoti daudz domājusi. Par to, kad man sanāk būt laimīgai un kādēļ es tāda jūtos. Jo dzīvē tajā mirklī nav sarežģījumu - viss ir vienkārši. Var bezrūpīgi turpināt savu dzīvi un pat nopietnas lietas, kas citos mirkļos liktos kā pasaules beigas, šķiet nenozīmīgas, jo es esmu laimīga. Varu aizmirst pasauli, atslēgties no tās un sajust brīvību, laimi, ...eiforiju! Gluži kā mazai meitenei pasaule ir pilna ar nelabumu uzdzenošām varavīksnēm un ponijiem, kas ir gluži kā vienradžu apvemti. Viss ir lieliski. Un es par to nesūdzos. Nē, ko jūs, kuram gan nepatīk tādi mirkļi? Pie velna, kuram nepatīk būt laimīgam? 

Bet ne par to ir runa. Tā vien liekas, ka kādam nepatīk ka ES esmu laimīga. Visticamāk jau tiek padomāts - "Ak vai vēl vien ēmoiskais posts par to, ka cilvēks ir nelaimīgs", bet nē. Jo tā ir katru reizi, kad es sajūtos mierīga, kad sajūtos laimīga, kad nav par neko jāsatraucas. Kaut kas to izbojā. Atrodas kaut kas, kāda nelaime, kāds cilvēks, kāda kataklizma, kas visu šo idilli izbojā. Visu manu dzīvi tā ir bijis, jo pat bērnībā es nebiju tīri laimīgs bērns, skolā arī nebiju laimīga, vidusskola - ha! Protams, kāda iespēja! KĀDS tur augšā laikam ir ļoti noskaņojies pret mani, jo šis jau paliek smieklīgi. 

Visticamāk, ka tā turpināsies visu manu dzīvi un pat manas kāzas tiks izbojātas dēļ kādas dabas stihijas. Kādēļ gan ne? Visticamāk ka tā ir mana karma no iepriekšējām dzīvēm, jo savas dzīves nedaudzajos gados es nudien neesmu paspējusi kaut ko tik ļauni noziegties, lai būtu to visu pelnījusi. Un ja godīgi, es pat līdz galam nekad tā neesmu izpratusi to karmas konceptu, lai te tagad tā spriedelētu par savu nelaimīgo karmu, bet ko lai citu pie tā visa vaino? Ja ne karmu, tad... sevi. Jo karma ir tas, ko mēs darām ar savu dzīvi un to kā tas mums atmaksājas. Karma savā ziņā esi tu pats. Tava dzīve - tava karma.
Un mana karma ir noskaņojusies pret mani. 

Tātad - lūdzu! Visēmoiskākais posts no manas puses ever.

Mielojiet acis un uzmaniet savu karmu. 

Enjoy!

Šovakar metos spontānajā peldē. Sajūtot, kā ūdens ieskauj manu ķermeni, sajutos brīva. Sajutos itin kā pasaulei robežu nebūtu. Atslābinājos un ļāvu ūdenim sevi nest. Nedzirdēju neko no apkārtējās pasaules un ļāvos mirklim. Ļāvu visām rūpēm aizplūst prom, atbrīvoju prātu no visa nevajadzīgā un sakārtoju visu, kas ir. Un secinājums ir tāds - ir vasara, baby! 

Saule, iedegums, negulētas naktis, spontānas idejas, nevaldāmas ballītes, draugi, romantika, piedzīvojumi, ceļojumi, jauni cilvēki, netik aizmirsti vecie un vēl daudz kas! Ir mūsu dzīves lielākais brīvības laiks, kad var izbaudīt visu, kas vien ir iespējams, necenšoties dzīvi nožēlot vai uztraucoties par to, kas notiks rīt vai parīt. 

Live for the moment! 

Be free! 

Tas jau izklausījās pēc Bites reklāmas!

Būsim spontāni, liksim pasaulei brīnīties - tā es jūtos šovakar. Itin optimistiski, hiperaktīvi noskaņota gāzt kalnus. Un podus arī. Gribas jau izmantot pašlaik internetu pārpludināto YOLO, bet tas izklausas pārāk... es pat nezinu.. Es labāk teiktu LLYMI! Live like you mean it! 

NEgaiss

Ne tikai ārā, bet arī manā galvā. Jūtos patīkami strāvas uzlādēta un nespēju nosēdēt mierā ne mirkli. Visu laiku ir kaut kas jādara, savādāk liekas, ka aiz bezdarbības nomiršu tur pat uz vietas. Un nē, pie vainas nav kafija. Vienkārši visa ir tik daudz un vēl aizvien ir sajūtama vasaras saldā garša un piedzīvojumu noskaņa valda te pat gaisā, gluži kā tikko pēc negaisa statiskā elektrība. Gribas kaut ko darīt, gribas veidot atmiņas un palikt nezūdošai, gluži kā akmenim, bet pašlaik es jūtos kā zibens. Tikko te, bet nu jau prom. Kā enerģijas bulta, kas ir tik nepastāvīga, ka netiek nemaz noķerta.

Eiforija. 

Tik labi sen jau neesmu jutusies. Ir pavasaris. Ir brīvība. Ir neprāts, drosme, uzdrīkstēšanās un akla muļķība, kas mani ved pie rokas un raida dzīvē, sak` iztrakojies, tu to drīksti. Un tad aiziet. Es iztrakojos. Es daru un uzdrīkstos. Esmu spontāna. Esmu te un drīz vien vairs neesmu. 

Beidzot! Visa gadu ilgā depresija un negācijas ir pametušas manu dzīvi, jo es atkal, beidzot jūtos laimīga. Pa īstam laimīga. Mani vairs nevajā tumšie mākoņi, kas ik uz stūra manu dzīvi pārvērš par elli, man vairs neuzglūn nepatika pret dzīvi, jo esmu no tiem tikusi vaļā. Nezinu kā, nezinu kad, bet zinu tikai to, ka viņu vairs nav. Nekur. Es nejūtu depresijas klātbūtni, jo tās te nemaz vairs nav. Viņas te nav. Nemaz. Es esmu brīva no tās tvēriena un spēju beidzot izdzīvot dzīves garšu pašā pilnībā! 

Brīvība! 

Eiforija! 

Prieks! 

Citādāk.

Katru dienu mostos ar domu, ka kaut kam ir jābūt savādāk. Kaut kam ir jānotiek citādi, kaut kam ir jāmainās un tā nu es pavadu vienu, divas, piecas dienas, nedēļu, mēnesi, divus, gaidot to mirkli, kad kaut kas BŪS savādāk. Un līdz šim tā diena nav pienākusi, lai gan es turpinu no rītiem celties ar šo cerību, šo sasodīto cerību, kas mani velk uz priekšu un liek kustēties uz kādu lielāku mērķi, kuru es vēl neesmu noskaidrojusi. Bet es gaidu.

Un ja godīgi, tad nu es tik tiešām nemaz nezinu, ko īsti es gaidu. Kaut kādu neviltotu dzīves patiesību? Neizmērojamu prieku par dzīvi? Pilnīgu laimes sajūtu? Mirkli, kad manā dzīvē būs gana normāls moments, kad nekas nav sačakarēts, kad nav jādomā, kā kaut ko risināt, ko iesākt, ko teikt, ko darīt un nedarīt? Muļķības. Iespējams, ka arī tas lietas es gaidu, bet tikai virspusēji. Kaut kā liekas, ka es gaidu kaut ko vairāk. Nezinu kā, bet tomēr domāju, ka ir kaut kas cits. Kā var gaidīt kaut ko vairāk par to, kas manu dzīvi pavisam atrisinātu un liktu tai šķist pavisam normālai? Nav ne mazākās nojausmas. Un tomēr... vēl aizvien es gaidu.

Vēl aizvien pamostos.
Vēl aizvien ceru.
Vēl aizvien meklēju.
Vēl aizvien nevaru saprast, kas vainas manai dzīvei.
Vēl aizvien.
Dīīīprešan!