trešdiena, 2011. gada 21. decembris

Ziemassvētki.

Nav. Vienkārši nav.
Šogad viņu nav. Šogad nav Ziemassvētku, nav sniega, nav sajūtas un man vienkārši liekas, ka ir pavasaris. Mani pat neiepriecina tas, ka rīt ir skolas ikgadējā Ziemassvētku balle, jo manās acīs, bez sniega un Ziemassvētku sajūtas nav arī balles sajūtas. Nu NAV, vienkārši NAV!
Un pats briesmīgākais ir tas, ka itin nekas nepalīdz - ne karstie dzērieni, klases Ziemassvētku tusiņš, ne karstvīns, ne piparkūkas un mandarīni, ne dāvanu iepirkšana, ne tējas un Ziemassvētku filmas, nekas! Vienkārši nav tās sajūtas, nu nav viņas! Nav galīgi nekas, kas palīdzētu radīt to jauko Ziemassvētku sajūtu, kas man tik ļoti asociējās ar bērnību. Pat visas tās cheesy filmas neko nelīdz.Bet visvairāk es gribu SNIEGU! To baltumu, kas visapkārt valda, jo tas ir tas, kas to sajūtu rada, jo tad tieši ir ziema. Īsta ziema. Ziema, kad var pikoties, aizbērt kādam sniegu aiz krekla, novelties pa kalnu un censties slēpot, slidot, pamanīties pārsalt un doties pēc tam iekšā, lai pāris stundas pavadītu uz mūrīša, ietinoties pledā un dzerot kādu karsto dzērienu. Bet nekā. Tagad nav nekā no tā visa un Ziemassvētki ir jau pēc trim dienām.

Tā kā, ja nu šito lasa Salavecītis, tad nu te būs mana vēlēšanās.
Es vēlos Ziemassvētkos redzēt daudz, daudz daudz sniega!
[Lai gan es nezinu, cik laba esmu bijusi šajā gadā].
Sniegu gaidot un meklējot Ziemassvētku sajūtu, vēlu jums visiem nosvinēt gaišus un prieka pilnus Ziemassvētkus un ceru, ka vismaz jums ir šī jaukā svētku sajūta.
[Un laimīgu Jauno Gadu!!]