Mīlu

Mīlu laukā krītošo sniegu, sniegpārsliņu spēles ar ielu laternu gaismām, sniegu matos, tēju, vīraka smaržu istabiņā, lietu, kas siltā vasaras dienā sitas pret manu seju, negaisu un zibeni, pilnmēness naktis, naksnīgas pastaigas, ceļošanu, mūziku, ģitāras skaņas, notis, mūziku ar nozīmi, dziedāt, deju soļus, sajūtu, kad esi uz skatuves, mīlu klusus mirkļus, kad var neko nedarīt, gandarījumu un atzinību no cilvēkiem, sabiedrību un vientulību, grāmatas, svešas kultūras, Itāliju, romantiku un ziemu, pavasara smaržu un sen nedzirdētas skaņas, saules glāstus pret manu seju, pirmos pavasara dubļus, gumijniekus, lidot, bērnības naivumu, citronu saldējumu, smieklus par neko, nākotni, svešus stāstus, rakstīšanu, izdomu un fantāziju, mīlu želejas lācīšus, zvilnēt pie dīķa karstā vasaras pēcpusdienā ar atsvaidzinoši aukstu ūdens peldi, plikas kājas un zvaigznes, nepiepildītās vēlēšanas, meditāciju, sveces liesmu, putnu dziesmas, mieru, rudens lapu krāšņumu, sniega kupenas, nomales, pļavas, mežus, šokolādi, Ziemassvētku lampiņas, labi pavadītas naktis ar draugiem, brūnas acis, orhideju ziedus, senas pilsētas, šauras ieliņas, kafijas smaržu agros rītos, saullēktu vasaras rītos, piparkūkas, mīlu skatīties filmas līdz aizmiegu, dzelteno un zaļo krāsu, Ziemassvētku dziesmas vasaras karstumā, pārsteigumus, pūkainas lietas, margrietiņas un rozes, kamīna liesmas, jaunu grāmatu smaržu un veco izjūtu, mandarīnus, vecas fotogrāfijas, savādāku pasaules redzējumu, basģitāras dobjās skaņas, baltus papīra tauriņus, šokolādes cepumus, vasarvēja liegs pieskāriens sejai, mīlu iztrakoties un nemaz nedomāt par to, kas tik domāts par to, ka man ir jautri, šokolādes un vaniļas aromātus, latte, pusnakts stundas, pasēdēt mīlīgā kafūzī, iedzert tēju un vienkārši apdomāt savu dzīvi.
Mīlu nedzīvot realitātē.
Mīlu dzīvi pašu par sevi.
Es dzīvoju.

Matemātiska indukcija.

Jā, ir pienācis laiks, kad arī es kaut ko saprotu no matemātikas, jo pirms tam jau sāku domāt, ko es daru matemātiķu klasē, jeb es esmu stulbākā matemātiķe ever. Jā, un tas ko es saprotu ir kaut kas tāds, par ko kontroldarbs būs tikai matemātiķiem. Nice.
Tagad, kad mani ir apspīdējusi matemātiķu dievu gaisma, es stundā varu beidzot strādāt un saprast, par ko pie velna iet runa, jo iepriekš pa manu seju stiepās liela 'wtf?' izteiksme.
Āāāh, tāāds atvieglojums, ka būs iespēja uzcelt augšā savu vidējo matemātikas atzīmi, kas pašlaik karājas kaut kur star 4 un 5. ĀĀĀĀ
Kurš nu to būtu domājis.
Es - matemātiķos.
Izvēle, ko šī gada matemātikas stundās esmu dāāaudz pārdomājusi un daļēji nožēlojami. Bet tomēr. Nē. Es palieku, jo es saprotu. Un man ir sajēga. Laikam jāsāk klausīties, ko saka skolotāja, nevis jāspēlē desas. XD Tieši tādēļ arī, man liekas, ka man tās sekmes bija tā nobraukušas zem manas vidējas normas.

Lai gan matemātika man vēl aizvien šķiet kā Ķīnas ābece un neizprotu tās vajadzību pasaulē[protams, zinu, it kā, teorētiski, kādēļ tā ir vajadzīga, bet ne pilnībā. āā, bet ko nu tas man dod? Es esmu pilnībā pārliecināta, ka matemātiskās indukcijas man dzīvē nebūs vajadzīgas.

I’m not afraid to chase my dreams

And no one may ever know
The feelings inside my mind
‘Cause all of the lines I ever write
Are running out of time

Manas dzīves ideāls.Mūzika. Dziesma. Deja. Māksla. Izpausme.
Mana pasaule.
Lai arī kāda tā būtu, lai arī cik reizes tā nebūtu izmesta miskastē, saburzīta, saplēsta, atkal līmēta kopā, krāsota, griezta, apbērta ar putekļiem, pazaudēta, atkal atrasta un izvilkta no aizmirstības, tā tomēr ir mana pasaule.
Mana mūzika.
Mana dziesma.
Mana deja.
Mana māksla.
Mana izpausme.

Un atļaušos būt nepieklājīga, sakot, ka man ir pilnīgs po*ujs uz katru, kuram nepatīk mana izpausme. Lai arī ko jūs visi man teiktu - es nemainīšos, jo tas būtu tas pats, ka likt dzeltenam zīmulim pēkšņi mainīt krāsu uz pelēku.
Not gonna happen.